«Kam pieder vējš…» dziedāja Līvbērzes pagasta sieviešu ansamblis aizvadītajā piektdienā rajona lauku sieviešu konferences atklāšanā.
«Kam pieder vējš…» dziedāja Līvbērzes pagasta sieviešu ansamblis aizvadītajā piektdienā rajona lauku sieviešu konferences atklāšanā. Un, ja raugās no tāda viedokļa, tad nudien zemgalieši ir paši bagātākie, jo šajos plašumos vēja brāzmu netrūkst nedz vasaras karstumā, nedz ziemas spelgonī. Bet neba nu vējš būs tas labklājības teicējs, tas tikai pārskrien, pārrauj pāri dzeltenu lapu mākoni un prom ir. Īstie bagātības radītāji nāk mājās vakaros sabristām kājām, nogurušām rokām. Un reti kādam vēl saglabājies arī no rīta līdziedotais smaids un siltums acīs.
Laukos nav vieglu dienu. Un liela daļa to smaguma spiež arī sieviešu plecus. Tieši tādēļ viņas pulcējas – lai meklētu savu vietu ne tikai pie plīts un bērnu audzināšanā, bet arī ekonomiskajās norisēs, politikā, lai solidarizētos, cita citai palīdzētu.
«Mēs nepretendējam uz vīriešu vietu, mēs tikai blakus būsim un palīdzēsim,» sacīja viena no rajona lauku sieviešu konferences organizētājām Jolanta Knope. Viņa arī definēja šīs konferences galvenos mērķus – apzināt pagastos sievietes, kuras grib un spēj palīdzēt sev un citiem, savstarpēji iepazīties, izveidot sieviešu sadarbības padomi, kurā iekļautos aktīvākās pagastu pārstāves, ievēlēt delegātes uz Latvijas lauku sieviešu konferenci, kas paredzēta 24. novembrī Rīgā.
Konferences darba kārtība bija bagātīga, pat pārāk – tajā bija paredzēta gan pašu aktīvāko sieviešu pieredzes apmaiņa, gan LLU docentes Maigas Krūzmētras pašreizējās situācijas un pagastvalžu darbinieču aptaujas rezultātu analīze, gan banku un sociālo dienestu informācija, gan tāpat vien draudzīgas sarunas un apspriešanās. Vesels simts sieviešu klausījās, sprieda, piedalījās debatēs, kaut kam piekrita, kaut kam – ne.
Irma Laščenko, zemnieku saimniecības «Krūmaļi» saimniece: «Konference man ļoti patika. Pret smago un garo rudeni, kad bietes no zemes ārā dabūt nevarējām, šī bija diena, kad jutos pēc cilvēka. Līdz tai biju tik depresīva, nogurusi, ka negribēju nekur piedalīties, ne no mājas izkustēties. Bet atbraucu gandarīta, pozitīvi tik uzlādēta. Konferencē satiku senas paziņas, piemēram, Līviju Vilcāni. Bija ko atcerēties, parunāt… Man ļoti patika. Paldies organizētājām!»
Dace Āboliņa, rajona Lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītāja: «Mani no sirds priecēja tas, ka zālē redzēju tik ļoti daudz svešu seju! Tas nozīmē, ka ir mums vēl spēks pagastos. Tas tikai jāizkustina, jāiedvesmo. Man ļoti interesants likās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Jelgavas filiāles direktores Daces Oltes stāstījums, arī firmas «Silja» menedžeres Silvas Jermolajevas atklātais par sievietes uzņēmējas vieglajām un grūtajām dienām. Sirsnīgs bija konferences sākums, kad dziedāja Līvbērzes sieviešu ansamblis. Meitenes mums dvēseles atvēra.»
Jolanta Knope, zemnieku saimniecības «Rudeņi» saimniece, konferences organizētāja: «Mums izdevās! Varbūt gan drusciņ par garu, taču izdevās. Simts sieviešu no visiem pagastiem, izņemot Glūdu un Kalnciemu, atrada drosmi, spēku un laiku sabraukt kopā. Un tik interesanti, un tik mīļi runāja, sprieda, klausījās… Mēs, trīs organizētājas – Līvija Vilcāne, Pieaugušo izglītības centra speciāliste, Sarmīte Grīnvalde, rajona Padomes saimniecības nodaļas vadītāja un es –, esam no sirds pateicīgas viņām un visiem, kas atbalstīja šīs konferences rīkošanu. Neviens, kam lūdzām palīdzību, nesacīja, ka tādu konferenci nevajag. Paldies Unibankas Jelgavas filiālei, Hipotēku un zemes bankas Jelgavas nodaļai, firmai «Jelgavas maiznieks», kafejnīcai «Pronto», Jelgavas rajona Padomei un visiem, kas teica – jā! rajona lauku sieviešu konferencei. Tikai gribu pateikt, ka nespēju iedomāties, kā būtu tikusi galā bez Sarmītes Grīnvaldes.
Tagad mums jāgatavojas Latvijas lauku sieviešu konferencei. Esam ievēlējušas 24 delegātes, un mums nudien būs ko tur teikt. Trešdien nāksim kopā, lai par visu vienotos, sadalītu pienākumus. Daudz darba!» Un ja vēl burās pūš Zemgales neiegrožotais vējš…
