«Skaņa pār Lielupi» – ar tādu nosaukumu iznācis Jelgavas pilsētas un rajona literātu almanahs, kurā apvienoti 45 autoru darbi – dažas esejas, bet pārsvarā dzejoļi.
“Skaņa pār Lielupi” – ar tādu nosaukumu iznācis Jelgavas pilsētas un rajona literātu almanahs, kurā apvienoti 45 autoru darbi – dažas esejas, bet pārsvarā dzejoļi.
Ne vienā vien mājā var atrast kādu dzejoļu kladi. Citam turpretī ir ķēriens uz pierakstiem kādā sev mīļā internetportālā, dažiem bijušas arī plašākas publikācijas presē. Saskaitīt šādus literāri orientētus cilvēkus nebūtu viegli. Taču Jelgavas Latviešu biedrība ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzēju Rasmu Urtāni uzņēmās to darīt, un tā 42 vietējie literāti ir skaidri zināmi. Almanahā “Skaņa par Lielupi” klāt nākuši vēl trīs autori no citām vietām. Pirms gada, sākot īstenot šo ieceri, likās, ka ar savējiem tādu grāmatiņu diez vai varēs piepildīt. Pēc aicinājumiem “Zemgales Ziņās” pašu autori nāca klāt, taču uzaicinātus viesus jau prom neraidīsi, un varbūt, ka tā var palikt kā tradīcija. Turklāt cēsiniece Nadīne Liepiņa atzina, ka tāda “Skaņa pār Gauju” līdz šim nav iznākusi un Jelgava ar savu almanahu ir maķenīt īpaša.
“Mums, latviešiem, dzejnieku vesels bars…”
“Daudzi dzejoļus raksta tikai sava prieka pēc, sakot “kas es par dzejnieku”, un līdz šim nav tos rādījuši sabiedrībai. Ne katram ir iespēja izdot savu dzejoļu krājumu. Pirmais Jelgavas literārais almanahs nāk pie lasītāja ar drosmi, vienreizīgumu, autentiskumu, vēlmi iepazīstināt ar sev līdzās esošajiem dzejniekiem,” almanaha ievadā raksta, ja tā var teikt, projekta vadītāja Rasma Urtāne. Latgaliete, kas Jelgavā dzīvo astoņus gadus. Un viņa ir arī astoņu Rēzeknes literātu almanahu līdzautore. No Rēzeknes Rasmai bija tā uzdrīkstēšanās dūša, ka šī lieta var izdoties. Kaut gan garantijas nebija nekādas, vienīgi dzejnieks, literārais konsultants un jelgavnieks Aivars Eipurs bija solījis pilnīgi nesavtīgu atbalstu. Taču šopavasar pienāca brīdis, kad Latviešu biedrības vadītājs Paulis Rēvelis pateica: “Grāmata būs.” Kopā ar politiķi Inesi Vaideri viņam bija izdevies atrast līdzekļus tās drukāšanai. Tiem, kuriem patīk skaitīt naudu, var piebilst, ka pusotrs tūkstotis latu šajā lietā aizgāja.
Eiroparlamenta deputāte I.Vaidere saka: “Jelgavas Latviešu biedrība ir ar senām tradīcijām un tik respektējama organizācija, ka ļoti gribas, lai tai veiktos. Tagadējā JLB valde piedalās ļoti interesantos projektos. Tāpēc arī mana iniciatīva bija piešķirt no Saeimas budžeta līdzekļus JLB vajadzībām. Esmu ļoti priecīga, ka darbu izdevies sekmīgi paveikt. Man šķiet, ka kultūra ir tā joma, kur mums intensīvi jādarbojas. Ekonomika attīstās lielā mērā arī bez mums. Bet latviešu kultūru neviens bez mums neattīstīs. Tāpēc katrs šāds darbiņš ir zelta vērts.”
Katram ir mazliet sava saprašana par to, kas ir zelta vērts. Tiem, kuri dzejoļus nelasa, manuprāt, arī ir viena laba ziņa. Proti, Jelgavā, kur tu vienmēr atrodies netālu no cietuma vai vismaz kādas spēļu elles, kur vakaros aptiekās gadās stāvēt rindā aiz narkomāna, līdz ar “Skaņa pār Lielupi” iznākšanu galvu pacēluši pavisam citādi cilvēki. Viņi vismaz cenšas dzīvi tvert jūtīgi un aprakstīt, apzināt, kas notiek. Kaut iespēju publicēties almanahā attapušies izmantot ap četrdesmit personu, noteikti ir vairāk šādu “tautas dzejnieku” – ar mazo burtu, kā grāmatas atvēršanas svētkos smaidot teica Dobeles novada grāmatniecības muzeja “Ķipi” vadītāja Aija Štosa.
Paldies skolotājām
Šķiet, ka, dzīvi pa virsu ņemot, jauniešiem rakstīšana īsti nav modē. Piemēram, bērnu un jauniešu centrā “Junda”, kas ir slavens ar daždažādiem pulciņiem, kuros darbojas pāris tūkstoši bērnu, nav pieprasījuma pēc literārās jaunrades. Tomēr kaut kas pa kaktiņiem top. To zina stāstīt Lita Vēvere Spīdolas ģimnāzijas bibliotēkā. Arī almanahā “Skaņa pār Lielupi” publicējušies seši skolēni vai vismaz vakardienas skolēni. Tomēr tāda stabila sistēma kā septiņdesmitajos gados, kad Latvijā malu malās radās jauniešu ar roku vai rakstāmmašīnu tapuši literārie žurnāli un profesionāli dzejnieki un rakstnieki tos Rīgā žurnāla “Draugs” redakcijā vērtēja, pagaidām noīsinājusies. Skolās parādījušies psihologi, bērniem māca ētiku, kristīgo mācību, ir arī citi veidi, kā izkopt un rūpēties par dvēselīti. Tomēr dzejoļu un stāstiņu rakstīšanai bija sava īpaša vieta, ko negribētos zaudēt uz visiem laikiem. Atverot “Skaņu pār Lielupi”, mani pārsteidza, ka tajā vietu atradusi Aina Berga. Kā viņa pati kādreiz stāstīja, pēckara Jelgavas “fiksākā meitene”, kas stadionā, skrienot sprintu, nometa naglenes un finišēja basām kājām. Vēlāk viņa kļuva par skolotāju, Jelgavas Pionieru un skolēnu nama literārās jaunrades pulciņa vadītāju un septiņdesmito gadu beigās pat uzņēmās rīkot visas Latvijas skolēnu literātu vasaras nometni “Aicinājums”. Tolaik Jelgavā Raiņa parkā zem tām pašām liepām tajā pašā “Jundas” ēkā, tolaik Pionieru un skolēnu namā, A.Bergas vadībā tapa literārais žurnāls “Gliemežvāks”. Šovasar klusi, daudziem nemanāmi vecā skolotāja aizgāja mūžībā. Taču viņas jaunākā meita Aināra nodeva almanaham mātes beidzamos dzejoļus. Ar “Skaņas pār Lielupi” iznākšanu tiek pagodināts cilvēks, kas raisīja, veicināja skolēnu literāro darbošanos. Tā ir cerīga zīme. Turklāt jāpiebilst, ka literatūras skolotāji, kas darījuši ko līdzīgu, almanahā iekļauti vairāki – Gunta Micāne, Liliana Štauere, un droši vien lielākā vai mazākā mērā šajā jomā darbojies pat vēl kāds.
Turpmāk tik viegli cauri netiks
Astrīda Valtere, septiņdesmito astoņdesmito gadu Jelgavas pieaugušo literātu apvienības vadītāja, “Skaņa pār Lielupi” atvēršanas svētkos bija paskarba. Tik bieži māte raušus necep! Lai pirms gadiem divdesmit un trīsdesmit autors ieraudzītu savu darbu publicētu, bija jāpārvar pamatīgs siets. Proti, jānolasa savi dzejoļi literātu apvienībā. Tur jau kurš katrs literārais mēģinājums cauri negāja. Savukārt pašai literātu apvienības vadītājai bija jāizkaro, lai vietējā laikrakstā “Darba Uzvara” parādītos literārā lapa. Nu un tad tur ierobežotā laukumā vajadzēja atrast savu vietu. Lai kāds no vietējās literātu apvienības tiktu nodrukāts grāmatā ar cietiem vākiem, uz tādu atzinību nevarēja cerēt. Par ideoloģiskajiem un cenzūras žņaugiem nemaz nerunāsim. Tāds “Skaņa pār Lielupi” autors kā Pāvils Neikšāns, kas 1947. gadā bija tiesāts par darbību nelegālajā pretpadomju organizācijā “Daugavas sargs”, padomju laikā publicēts netiktu, lai ko arī nedzejotu. “Novērtējiet to, kas šodien ir dots, turklāt dots avansā,” tāda bija A.Valteres nostāja. Līdzīgi domā arī E.Aivars: pirmais almanahs bija kā draudzīgs un viegls pamudinājums rakstīt, darbs savu literāro prasmju pilnveidošanā vēl priekšā.
Pirmo reizi prieks ir lielāks
Diez vai var paņemt krājumu rokā un, kā no viena gala sākts lasīt, tā otrā beigt. Tu paņem dzejoli un jūti: tas varbūt der kādam citam. Šķir un meklē tālāk. Un tad atrodi kaut ko tādu, ko neesi meklējis, un saproti, ka tas tev arī der. No profesionāliem dzejniekiem, kas ir Rakstnieku savienībā, darbus almanahā publicējuši E.Aivars, Kārlis Vērdiņš un Tālivaldis Treicis. Savus krājumus izdevuši Gunta Micāne, Rasma Urtāne, vēl daži citi, taču lielākajai daļai autoru šīs publikācijas grāmatā (nevis avīzē vai žurnālā) bija pirmās. Almanaha atvēršanas svētkos visi autori, kas nāca pie mikrofona, veltīja sirsnīgus pateicības vārdus tiem, kuri strādājuši pie grāmatas izdošanas. Ziedu pušķus no pašvaldības saņēma R.Urtāne, E.Aivars un JLB priekšsēdis P.Rēvelis. E.Aivars piebilst, ka vēl tos būtu pelnījušas arī L.Štauere, kas ar savu gudro aci piedalījās dzejoļu atlasē, režisore Vija Zelmene, kas almanaha atvēršanas svētkus padarīja gandrīz vai grandiozus (dziedāja trīs kori), kā arī Ilzei Bērzzariņai-Vītiņai un viņas dzīvesbiedram Artim Vītiņam, kas nodarbojās ar grāmatas maketu.
Nost raizes! Lai dzīvo prieks!
“Stāv direktors pie ārdurvīm/Un nelaiž mani mājās./Man jāpiedalās pulciņos,/Līdz kritīšu no kājām,” almanaha atvēršanas dienā pēc fanu lūguma skandēja K.Vērdiņš. Viņa labvēlīgā un talantīgā ironija par savām bērnības un agras jaunības gaitām Jelgavas 4. vidusskolā vainagojusies ar lielisku sadarbību. Pēc K.Vērdiņa libreta un dziesmu tekstiem tapusi scēniskā oratorija “Paldies, saule!”, kuras komponiste ir 4. vidusskolas skolotāja un diriģente Līga Celma. Kārlis ieminējās L.Štauerei, vai viņa varētu palasīt savus mīlas dzejoļus, tomēr cienījamā kundze šoreiz atteicās. Toties R.Urtāne savus humora pildītos erotiskos dzejoļus skandēja uz nebēdu. Savulaik kolēģi Saeimas deputāti tos pat ņēmušies pārrakstīt ar roku. Pieprasīts uz jokiem bija arī Harijs Krūze: “Alga ir tas pats, kas dāmām/Dienas kritiskās – /Visu mēnesi to gaida,/Piecās izbeidzās/.”Viņš bieži manāms žurnālā “Dadzis” un strādā vairākās darbavietās, jo ar vienu algu jau neiztiksi. Rodas iespaids, ka otrais Jelgavas literārais almanahs iznāks jestrāks un dzīvelīgāks. Kad tas būs? Pēc gada, diviem vai nezin cik ilga laika? R.Urtāne jau sākusi vākt dzejoļus, iesniegšanas termiņu noteikusi līdz aprīlim. Tātad iznākšana paredzēta nākamgad.
Pirmo almanahu diemžēl grāmatnīcā nenopirksi. Tas tiks izsūtīts visām Jelgavas pilsētas un rajona bibliotēkām, pa desmit eksemplāriem saņēmuši autori. Iespējams, kādu eksemplāru var aizņemties vai saņemt Jelgavas Latviešu biedrībā vai literārajā klubiņā “Pieskāriens”, ko pirms dažiem gadiem dibināja Iveta Skapste un kurš tagad aug savā spēkā.
