Krievijas mazpilsētas Minusinskas bijušais milicis trīsdesmitgadīgais Sergejs Torops sevi pasludināja par jauno Kristu.
Krievijas mazpilsētas Minusinskas bijušais milicis trīsdesmitgadīgais Sergejs Torops sevi pasludināja par jauno Kristu. Viņam – Skolotājam Visarionam – sekoja daudzi gan no bijušās PSRS valstīm, gan no citām. Daudziem droši vien nekāds lielais pārsteigums nebija jaunākajā «Rīgas Laikā» izlasāmais, ka «Latvijā oficiāli reģistrēti 25 Visariona sekotāji, bet arvien jaunas un jaunas ģimenes pamet Latviju, lai sekotu Skolotājam.» Tomēr daudzus, visticamāk, šokēja šāds fakts: «Optimistiskākās prognozes minimālisma virzienā liek domāt, ka tie ir 200 līdz 300 cilvēki no Latvijas – gan krievi, gan latvieši, kas garīgās dzīves piepildījumu meklē četrarpus tūkstošu kilometru tālā svešatnē.»
Arī amerikāņu sektas vadonim Mūnam Latvijā sekotāju netrūkstot, protams, precīzu ziņu nav.
Pilnīgi nejauši no paziņām dzirdēts par jauniešiem, kas ar vēstuļu palīdzību, nosūtot vadonim savu fotogrāfiju, tiek saderināti ar pārstāvjiem no visām pasaules malām. Tā kāds puisis no Latvijas esot saderināts ar meiteni no Jakutijas. Vairākus gadus viņi drīkst tikai ciemoties viens pie otra, vēlāk jauniešus salaulās. Interesanta ir pati laulību ceremonija, kurā jaunlaulātie ne tikai bauda dzērienu, kuram piepilinātas Mūnu pāra asinis, bet arī… vispirms sieva trīs reizes sit ar rungu vīram, pēc tam viņš viņai (!). Acīmredzot šāda secība tāpēc, ka vīrs var iegāzt sievai arī par stipru…
Taču ne jau par to ir runa. Galvenais jautājums, kas rodas, klausoties un lasot stāstus par dažādām sektām, kurās iesaistījušies latvieši (runā, ka Jelgavā esot pārstāvētas ļoti daudzas), ir šāds: kas gan rosina mūsu cilvēkus ticēt un sekot? Varbūt sektu pārstāvji zina, kas nabaga latvietim vajadzīgs? Ļoti iespējams – tā vienkārši ir aprunāšanās. Sektu pārstāvji vienmēr atrod laiku grūtā brīdī mierināt, solīt pastāvīgi būt blakus, pajautāt katra viedokli un, galvenais, – uzklausīt. Sparīgi strādājot un sitoties pa dzīves nedienām, tam bieži vien laiku neatrod ne ģimenes locekļi, ne draugi, kur nu vēl priekšnieki vai kolēģi!
Cilvēki izmisīgi meklē kādu, kas gatavs viņus uzklausīt…
Vai tiešām tikai sektu pārstāvjiem ir laiks, lai dzirdētu citu problēmas?
