Vircavas pagasta zemniece Taiga Rafaela: «Kas var būt labāks par pienu? Tie ir stabili ienākumi katru mēnesi»
Laikā, kad Latvijā tiek runāts par «piena kariem» starp pārstrādātājiem un lielveikalu ķēdēm, paši piena ražotāji notiekošajā noraugās no malas un gaida iznākumu. Kamēr latvieši plēšas, lietuvieši nesnauž un piedāvā izdevīgus nosacījumus, lai ražotājus pārvilinātu pie sevis. «Un kāpēc ne, ja runa ir par izdzīvošanu!» pārliecināta 300 liellopu kupla ganāmpulka īpašniece Taiga Rafaela no Vircavas pagasta Mazlaukiem.
No slaukšanas uz ražošanu
Vircavas pusē kviešu lauki put, strādājot moderniem kombainiem un pa laukiem citai pēc citas kursējot smagajai tehnikai. Govis neredz vispār. Izrādās, laiks, kad gotiņas kūtī sēja ķēdēs un dzina ganībās, saimniecībās pagājis – lopi brīvi dzīvo pa kūti, paši dodas uz slaukšanu un «pie galda». Arī ganības vairs nav aktuālas piena lopkopībā. «Nav jau vairs piena slaukšana, bet ir piena ražošana, un, ja ir ražošana, tad lopam maksimāli labi jāpaēd, lai dotu pienu. Ja govs aiziet ganībās, tā ir enerģijas patērēšana, kas samazina izslaukumu. Barību lopiem miksējam un gatavojam paši,» stāsta Taiga, kas savā zemnieku saimniecībā «Lāčplēši» apsaimnieko 120 hektāru zemes.
Tās pirmsākumi meklējami 1991. gadā, kad, sākoties zemniecībai, Taiga lūdza piešķirt zemi un startēja kā Breša zemniece. Iesākumā strādāts trīs hektāros, taču bijuši laiki, kad apsaimniekoti arī trīs simti. Vēlāk atgūts arī 11 hektāru mantotās zemes.
Ar ko sākt un kurā virzienā mesties, sākumā īsti nebija skaidrs, tāpēc saimniecībā izmēģināts no visa kā pa druskai. «Zināju, ka gribu saimniekot savā zemē. Tas man iedzimts no vecvecākiem un vecākiem. Man nepietiek «kašāties» pushektārā, man vajag vairāk! Savulaik no sākuma līdz beigām iziets cauri arī graudkopības un cukurbiešu epopejai, bet palikām tikai pie govīm un ganībām,» stāsta saimniece, piebilstot, ka par vadītāju strādā vien uz pusslodzi, jo jau vairākus gadus saimniecībā pamatdarbus dara un lietas bīda meita Sandra Šaldere.
Tāpat kā ar savām gotiņām Taiga lepojas arī ar saimniecības nosaukumu. Vectēvs reiz bijis ļoti cienījams vīrs, Lāčplēša ordeņa kavalieris, tāpēc arī saimniecību sauc «Lāčplēši».
Turpinājums būs
Ar 120 hektāriem vidējai saimniecībai gana, teic saimniece. Vairāk arī nav zemes, ko pirkt, kādreiz nomātos gabalus par lielu naudu pārpirkuši «kukurūznieki», kas zaļmasu audzē kā biomasu biogāzes ražošanai. «Lai gan saimniecība ar lopiem kļuvusi lielāka, platību ziņā tā neaug, turklāt zeme ir ļoti dārga. Esmu gandarīta, ka visu manu darbu pamazām pārņem meita ar vīru. Redzu, ka ir turpinājums. Vēl jau skaitos saimniece, jo bankā ir milzīgas kredītsaistības, kas man jānokārto,» nosaka Taiga.
Lopu ferma savulaik privatizēta, bet bija bēdīgā stāvoklī. Pamazām saimniecība sakārtota. Saistības ar banku ir līdz pat 2024. gadam. Kredīti ņemti fermas atjaunošanai un tehnikas iegādei. Ar strukturālo fondu atbalstu iegādāts pilns komplekts barības sagatavošanai, slaukšanas un dzesēšanas iekārtas, izveidota mēslu krātuve.
No 300 lopiem puse ir slaucamās govis. Piena lopkopība pagaidām ir saimniecības vienīgais darbības virziens, bet nākotnē meitas plānos ietilpst arī gaļas lopu audzēšana. Arī ganāmpulku Taiga atjauno tikai no saviem lopiem, kuru vidū ir sertificēti buļļi. Tas saimniecībai ļauj ietaupīt un rada drošības sajūtu, ka ciltsdarbu paveiks tikai paši labākie.
Garantēta stabilitāte
Melnraibo govju vidū manāmas arī brūnās, par kurām nesen runāja kā Latvijā izmirstošu šķirni. «Cik vien iespējams, ejam atpakaļ uz ‘Latvijas brūnajām’. Ražīgums tām nav tik liels, bet arī nevajag. Ja brūnā gotiņa ir kārtīgi paēdusi, varbūt nedaudz mazāk piena dod, taču viņai tas ir pilnvērtīgāks un garšīgāks,» skaidro Taiga. Šodien daudzi «spiež» uz kvantitāti, taču arī par tauku saturu un olbaltumu maksā, viņa nosaka.
«Lāčplēšu» saimnieki sevi nesauc par lieliem, bet lopu skaitu savā fermā palielināt negrasās – tas ir optimāls, lai pārraudzītu un uzturētu kvalitāti. Daudzi žēlojas, ka «pieniniekiem» klājas grūti, taču Taiga nenožēlo, ka saimniekot izvēlējusies tieši šajā virzienā. «Kas var būt labāks par pienu? Tie ir stabili ienākumi katru mēnesi. Skaidrs, ka jādomā ar galvu un jārēķinās ar blakusapstākļiem, piemēram, šogad mums izsala 40 hektāru zālājs, bet izeju atradām,» viņa nosmej.
Aizved uz Lietuvu
«Lāčplēši» nav iesaistījušies nevienā piena kooperatīvā, ar Latvijas pārstrādātājiem gūta rūgta pieredze, tāpēc jau piecus gadus Taiga savu produkciju nodod SIA «Sigilo», un saražotais aizceļo uz Lietuvu.
Kāpēc nepaliek Latvijā? «Pirmkārt, piemēram, «Latvijas piens», zinot, ka saimniekoju tepat pierobežā, man nekādu piedāvājumu nav izteicis un interesi izrādījis – laikam nevajag! Kādreiz pienu nodevu uzņēmumam «Zemgales piens», tad ilgi, līdz 2008. gadam, sadarbojos ar Rīgas Piena kombinātu. Viss bija labi, kamēr cena dramatiski nokrita līdz astoņiem santīmiem litrā. Ar to saimniecība izdzīvot nevarēja, bet mēs noturējāmies,» ar lepnumu piebilst Taiga.
Vēl pirms gada piena iepirkuma cena Latvijā sliecās paslīdēt zem pašizmaksas. Saimniecībā līdzīgi kā vairumā citu piena pašizmaksa ir virs 20 santīmiem kilogramā. Uz jautājumu, cik dāsni ir lietuviešu piena uzpircēji, Taiga smaidot bilst, ka par to runāt neesot korekti, taču nenoliedz, ka ar cenu ir apmierināta. «Būtiska nozīme ir arī attieksmei pret klientu. Ar «Sigilo» palīdzību nopirku jaunu, ļoti labu siena presi. Šogad vajadzēja jaunu pļaujmašīnu, ar firmu vienojāmies, ka aizdos naudu, un man nevajadzēja bankā ņemt kredītu – abpusēja sadarbība. Šodien jāturas arī pie tā, kas vairāk maksā. Tas ir izdzīvošanas jautājums,» piebilst saimniecības īpašniece. Kā jāmainās politikai, lai Latvijā ražotā prece paliktu tepat mājās? Taigai ir viena atbilde: «Ir jāmaksā! Latvijā negrib maksāt vietējam ražotājam, un dažkārt liekas, ka mēs maisāmies kādam pa kājām!»
Liela problēma laukos ir darbaspēks – it kā bezdarbs, bet strādniekus atrast grūti. «Lāčplēšos» nolīgtas trīs slaucējas, kas arī ik pa laikam jāpamaina. Visas dzīvo pie saimnieces, bet neviena nav vietējā. «Mazlaukos nav sieviešu, kas būtu gatavas strādāt fermā. Vainīgas ir tās «simtlatnieku» un sociālo pabalstu programmas, kas nav nekas vairāk kā cilvēku izlaišana. Viņi ļoti labi prot izdzīvot ar pabalstiem, kāpēc gan celties trijos no rīta un iet uz darbu? Lai arī tas nav pārāk smags – kūtī viss ir mehanizēts un automatizēts –, bet, ja tad negrib strādāt, man nav ko teikt,» tā saimniece.
Vidējais izslaukums no vienas slaucamās govs saimniecībā ir vidēji septiņi tūkstoši kilogramu piena gadā. «Tas ir labs rādītājs, un vairāk necenšos. Esmu apguvusi, kas govij jāiedod, lai tie septiņi tūkstoši sanāktu,» viņa piebilst.
Zemgales katastrofa
Arī «Lāčplēši» reiz domāja par ienesīgo rūpalu – biogāzes rūpnīcas izveidi. Jau tika izstrādāts projekts, bet atbalstu tas neguva. «Vēlējāmies piedalīties tikai ar kūtsmēsliem. Nekādā gadījumā es nepiekristu savos laukos audzēt kukurūzu, tāpēc projekts arī neguva apstiprinājumu. Šodien, redzot situāciju, esmu pilnīga biogāzes pretiniece. Zemgales laukos ir jāaudzē maize! Diemžēl aizvien lielākas platības aizņem kukurūza un tritikāle, kas, prasti sakot, tiek iegāztas mēslos – Zemgalei tā ir katastrofa! Līdz šim par elektrības patēriņu katru mēnesi maksāju 600 latu, tagad tie ir jau 700 latu, lai «biogāzeniekiem» samaksātu par piegādāto elektrību. Man nav žēl cilvēku, bet ir žēl lauku,» nosaka Taiga.
Viņai nav pieņemamas metodes, ar kādām šā rūpala turētāji cīnās, lai pelnītu vairāk. «Zeme tiek pārpirkta par astronomiskām summām. Jā, viņi to var atļauties. Arī es kādreiz nomāju gandrīz pārissimt hektāru, bet teju viss aizgāja kukurūzā, jo nespēju pārsolīt cenu. Biogāze mūs pamazām iznīcina,» skarbi atzīst Taiga.
Tāpat jau daudzus gadus piena ražotājus nomāc jautājums par akcizētās degvielas sadali. Graudaugu audzētāji, kas tehniku izmanto, lielākais, trīs mēnešus gadā, akcizēto degvielu saņem tikpat daudz, cik piena ražotāji, lai gan šajā nozarē tehnika tiek izmantota ik dienu visa gada garumā, tāpēc lopkopji spiesti to piepirkt par pilnu cenu. ◆
