Šodien Saeima iecerējusi lemt par valdības sagatavoto likumprojektu, ar kuru Satversmes tiesai tiks uzdots izvērtēt nule bez maz vai smaidu raisošā 10. maijā tā arī neparakstītā Latvijas – Krievijas robežlīguma atbilstību konstitūcijai.
Šodien Saeima iecerējusi lemt par valdības sagatavoto likumprojektu, ar kuru Satversmes tiesai tiks uzdots izvērtēt nule bez maz vai smaidu raisošā 10. maijā tā arī neparakstītā Latvijas – Krievijas robežlīguma atbilstību konstitūcijai. Kamēr mūsējie cer, ka Satversmi pusgada laikā pielabos un parakstīšanai sagatavos šo dokumentu, lai Krievijai varētu atkārtoti piedāvāt atzīt kopš 1990./1991. gada tikai “de facto” funkcionējošo robežlīniju, brāļu igauņu opozīcijas partijas “Tēvzemes savienība” un “Res Publica” pirmdien iesniegusi priekšlikumu papildināt likumprojektu par Igaunijas un Krievijas robežlīguma ratifikāciju ar tekstu, kurā būtu minēta valsts okupācija un aneksija, kas ilga no 1940. līdz 1991. gadam. Saskaņā ar partijas pārstāvja teikto “Tēvzemes savienības” frakcijas vadītājs Andress Herkels paziņojis, ka papildinājums ir svarīgs, jo tajā uzsvērts Igaunijas okupācijas fakts un okupācijas varas pieņemto konstitucionālo aktu anulēšana.
Igaunijā likumprojekts par robežlīguma ratifikāciju otrajā lasījumā tiks izskatīts jau šonedēļ, un, ja to atbalstīs vismaz 68 Rīgikogu (parlamenta) deputāti, tas stāsies spēkā tuvākajā laikā. Nav gan īstas pārliecības, ka Krievija pēc šāda papildinājuma nešaubīgi ratificēs jau parakstīto līgumu.
Vienā no teikumiem Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektā par Latvijas un Krievijas valsts robežu teikts: “Latvija uzsver, ka šis līgums ir abu pušu labas gribas rezultāts, kas to noskaņo optimistiski, un tādēļ tā vēlas pielikt pūles, lai abām pusēm pieņemamā veidā atrisinātu šo jautājumu un uz šiem pamatiem turpinātu veidot labas, uz nākotni vērstas kaimiņattiecības, kas balstās uz savstarpējo cieņu un neiejaukšanos otras valsts iekšējās lietās un būtu abu valstu interesēs.” Mūsu vēlme pielīst Krievzemes varas vīriem ir nesekmīga. Tas arī saprotams, jo lielais kaimiņš vēl nav pieļāvis domu par Baltijas valstu okupācijas atzīšanu, uz katras Latvijas atbildīgās personas iebildi vairākkārt reaģējot ar mutisku dūri un parādot, kurš smilšu kastē ir galvenais. Tā pavisam nesen, kad Latvija ierosināja parakstīt vairākus līgumprojektus ar Krieviju par sadarbību sociālajā un ekonomiskajā jomā, kaimiņvalsts tos tā arī nav vēlējusies noslēgt, izņemot vienu – par sociālo aizsardzību, kas paredz Latvijas pienākumus pret mūsu valstī dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem. Latvija šo līgumu nevēlas parakstīt, ja vienlaicīgi netiek noslēgts līgums par sadarbību ekonomikā.
Tieši “muļļāšanās uz vietas” mūsu līdz šim it kā darbīgo Kalvīti vairākiem politiķiem ļāvusi nosaukt par rīcības nespējīgas valdības vadītāju. Lai cik rosīgs premjers izskatās, liela daļa taisnības šajos izteikumos ir. Ministru prezidents tikai jūnija sākumā bikli sāka runāt par to, ka Abreni atgūt nav cerību, bet Igaunijas prezidents Rītels jau drosmīgi norādījis, ka Igaunijas valdībai nebija alternatīvas robežlīguma ar Krieviju parakstīšanai 18. maijā.
Var jau būt, ka par lēnīgiem sauktajiem kaimiņiem robežlīguma jautājumā viss rit daudz raitāk (lai gan dokumenta ratifikāciju varētu kavēt igauņu vēlme pēc Krievijas atzinuma par okupācijas faktu), tomēr, atzinīgi vērtējot Vīķes – Freibergas teikto, ka “mēs nevaram vēl 50 gadu gaidīt, līdz tiks rasts risinājums”, sākumā jau laikam pašiem mūsmāju politiķiem savstarpēji jāvienojas, vai mums nu jau kādu laiku par Pitalovu sauktais apgabals maz vajadzīgs.
Tikmēr jācer, ka vakar Cicerona balvu ieguvušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš prot savu kantori vadīt tā, lai peripetijām ap robežlīgumu tiktu pielikts punkts vismaz vienā jautājumā – par tā atbilstību pamatlikumam.
