Bērnus iemīlēju jau tad, kad vēl pati biju tāda, tā par savu nodarbošanos brīvajā laikā stāsta auklīte Jana Masteiko.
Bērnus iemīlēju jau tad, kad vēl pati biju tāda, tā par savu nodarbošanos brīvajā laikā stāsta auklīte Jana Masteiko.
Pieaugušajiem daudz kas ir līdzīgs, bet katrs bērns ir citāds. Viņus saprast, atrast kopēju valodu, nodarbošanos ne viesiem ir pa spēkam. Sešpadsmit gadu vecumā Jana spēra savu pirmo soli auklītes pasaulē un saprata, ka tas patiesībā ir bezgala interesanti. Ielikusi sludinājumu avīzē, viņa atrada savu pirmo audzināmo – deviņus mēnešus veco Meldru. Visa mīlestība un uzmanība tika ziedota šai meitenītei. Vēlāk nāca otrs, trešais bērniņš un katrs citāds:
«Man viņi visi ir vienādi mīļi, mēs kopā atpūšamies, rotaļājamies, bet vislielākais gandarījums, ka kaut ko iemācāmies. Cenšos, lai bērni ne tikai spēlētos un būtu savā pasaulē, bet mēģinu viņus iepazīstināt arī ar pieaugušo lietām – kopā mazgājam traukus, gatavojam ēst un mācāmies citus mājas darbus,» stāsta Jana, kas pirms auklītes darba daudz lasījusi un interesējusies par bērnu psiholoģiju. Tagad Jana pieskata jau piekto bērniņu. Viņa atzīst, ka ar puisēniem esot vieglāk sadraudzēties, taču pārāk ilgi vienu bērnu arī nebūtu vēlams pieskatīt, jo tad gan bērns, gan auklīte tik ļoti pieķeras viens otram, ka šķirties ir sāpīgi un grūti.
Kad Jana apprecējās un viņai pašai pieteicās bērniņš, visa uzmanība tika veltīta viņam. Tagad Artim jau trīs gadiņi, viņš iet bērnudārzā un mamma atkal atradusi sev auklējamu puisēnu, kuru pieskata paralēli mācībām. Šogad Jana beigs vidusskolu un cer iestāties augstskolā.
«Lai arī bērni man ļoti patīk, savu profesiju vairāk gribētu saistīt ar pieaugušajiem, iespējams, ka tas būs filoloģijas virziens vai psiholoģija.»
Jana izteica interesantu domu, ka varbūt pēc gadiem desmit varētu sarīkot saviem pieskatāmajiem lolojumiem salidojumu. Un kāpēc gan ne!
