Rakstnieks, publicists, fotogrāfs Gunārs Birkmanis Dobelē bērnu bibliotēkā iepazīstināja sapulcējušos ar savu, jau sesto pēc skaita, iznākušo grāmatu.
Rakstnieks, publicists, fotogrāfs Gunārs Birkmanis Dobelē bērnu bibliotēkā iepazīstināja sapulcējušos ar savu, jau sesto pēc skaita, iznākušo grāmatu.
Iepriekšējās bija stāstu apkopojumi, kas stāstīja par drausmajiem notikumiem, kas notika lielāko tiesu Dobeles apkārtnē, – kā ienāca krievi, par viņu izdarībām, par pārdzīvoto, izciesto, pieredzēto. Tās ir grāmatas apsūdzības. Par tā laika vardarbību pret latviešu tautu, pret Latviju, tās zemi un tās aizstāvjiem. Tās atklāj to, kas slēpts visus šos ilgos okupācijas gadus. To, ko tēvs baidījās teikt dēlam, lai to pasargātu. Par kādu neuzmanīgi izteiktu vārdu varēja nokļūt Rīgas «stūra» mājā, kas ir tik augsta, ka no tās redzama pat Sibīrija. It visur bija dzirdīgas ausis un redzīgās, modrās «tautas acis». Ikviens, kas nevēlējās turp nokļūt, lai vergotu šahtās, taigās un tundrās, sargājās, klusēja. Jā, padomija bija vergturu valsts. To pierāda plašā gulagu karte un to cilvēku stāstījumi, kas no turienes spējuši atgriezties, lai pēc tam mūža atlikušo daļu mitinātos pažobelēs un pagrabos, jo viņu mājas un dzīvokļus aizņēma iebraucēji.
Šī grāmata «Cerību un vilšanās gadi» ir citāda. Tā ir kā dienasgrāmata. To varētu pieskaitīt visjaunāko laiku vēsturei. To laiku, ko dēvē par dziesmoto atmodu. To laiku, kad apspiestajiem latviešiem radās cerība nokratīt apspiedējus. Kļūt brīviem. Šī grāmata no autora redzesleņķa parāda, kā tas viss tapa, kā «vārījās» tā laika tautfrontieši, «interi» un kas no tā iznācis. Vairāk nekā 50 nebrīvē pavadītie gadi uzlikuši savu zīmogu, nedrošību, atskatīšanos, svārstīšanos, pat nevēlēšanos lietas nosaukt īstajos vārdos. Pieļāvums, ka ar PSRS sabrukumu daļai komunistu mainījušies uzskati, bija maldīgs. Vai tas tā, parāda šī grāmata. Autors vienkāršiem, skopiem vārdiem atklāj tā laika notikumus no 1988. gada līdz mūsu dienām. Tie tiek aprakstīti it kā ar garāmgājēja acīm redzēti. Tiek uztverti spilgtākie mirkļi, raksturīgākie notikumi, kas satricināja Latviju, latviešu tautu, pieminēti simti cilvēku, sarunas ar tiem, lasīti fakti. Ja šādu grāmatu rakstītu vēsturnieki, tas būtu sausu faktu apkopojums, kuriem uzlikts vienaldzības zīmogs. Kā tika teikts izdevuma prezentācijā, grāmatai cauri skan klusināta melodija, smaržo ziedi un āboli, kas plūkti rakstnieka dārzā. Nāk un iet tuvi dobelnieku sirdīm redzamākie tā laika darboņi. Bet, jo tālāk un tālāk laiks aiznes no dziesmotās revolūcijas, parādās vairāk un vairāk vilšanās, toreizējo vareno neizdarības, varbūt nevēlēšanās, lai tauta un valsts būtu brīva. Lielākā daļa cilvēku, kas tik pašaizliedzīgi gāja uz barikādēm, piedalījās gājienos, ir vīlušies. Latvijā atstāti milzīgie iebraucēju pūļi, kas bija sveši un daudzi tādi paliks. Ar prasību pēc otras valodas, pēc daudziem nenokārtotiem jautājumiem. Grāmata rāda, kādi bijām tajos laikos, kādi bija mūsu ideāli, un jautā – kāpēc tie nepiepildījās? Ko varam atbildēt uz šo mums ikvienam uzdoto jautājumu – kāpēc?
Liels paldies autoram par šo spilgto notikumu atdzīvināšanu. Lai turpmāk neapsīkst enerģija savu rakstu sēriju turpināt! Paldies «Klubam 415» par sadarbību un par vēl vienas grāmatas iznākšanu. Vairāku trimdinieku atmiņas apkopojis grāmatā «Jo esam Latvieši» T.Bāliņš. Tā atspoguļo daudzus salauztos likteņus, šausmas, kas bija jāpārdzīvo, necilvēcību, kas bija jāizcieš. Šajā grāmatā stāstīts arī par divu jelgavnieku, staburadziešu, likteņiem.
Paldies visiem, kam bija drosme strādāt pie šādiem izdevumiem.
