Lasot Imanta Hercoga publikāciju «Darāmā vēl daudz» («Zemgales Ziņas», 2001. gada 5. janvāris), manu uzmanību saistīja frāze, ka Svētes piemineklis nav «ievērības cienīgo objektu skaitā».
Lasot Imanta Hercoga publikāciju «Darāmā vēl daudz» («Zemgales Ziņas», 2001. gada 5. janvāris), manu uzmanību saistīja frāze, ka Svētes piemineklis nav «ievērības cienīgo objektu skaitā». Gribēju tūristiem un netūristiem īsumā atgādināt pieminekļa tapšanas vēsturi.
Bija sācies Pirmais pasaules karš. Visā Krievijā (arī tagadējā Latvijā) armijā sāka iesaukt dažāda vecuma vīriešus. Kara sākumā Rīgā un vēlāk Daugavgrīvas cietokšņa komandanta rīcībā nonāca 13 Latvijā iesauktu zemessargu rotas (družīnas). To sastāvā bija ap 90 procenti latviešu.
1914. gada rudenī latviešu zemessargi cītīgi būvēja nocietinājumus Mangaļsalā un citur. Par jūras piekrastes aizsardzību no Ventspils līdz Saulkrastiem bija jārūpējas Daugavgrīvas cietokšņa komandantam ģenerālim Miončinskim. Šis poļu tautības virsnieks ar augstajai dienesta pakāpei pēc tā laika tradīcijām atbilstošu varenu, vidū šķeltu «pilnbārdu» bija izdomas bagāts kungs. Bez priekšniecības ziņas ģenerālis nolēma paplašināt sev pakļauto jūras krasta aizstāvju skaitu, turklāt visai savdabīgi – karotāju rindās iekļaujot latviešu zemessargus. No jaunākajiem zemessargiem viņš izveidoja astoņas bruņotas rotas. Katrā bija 250 vīru. Ar grūtībām karavīriem tika sagādāti apavi un formas tērpi. Sākumā apbruņojumā esot iekļautas tā sauktās «berdankas».
1915. gada martā sirmais ģenerālis varēja apmierināts smaidīt bārdā, jo viņa rīcībā bija astoņas pilnībā komplektētas bruņotas latviešu rotas, par kuru eksistenci nezināja augstākā priekšniecība. Tomēr vecā ģenerāļa noslēpumainībai bija savs pamats. Tā kā frontē trūka apmācītu karavīru, virspavēlniecība nekādi neatļautu dziļā aizmugurē turēt apmācītas un pilnībā apgādātas rotas.
Ilgi gan Miončinskim neiznāca priecāties par savu lolojumu.
19. martā tika izdota pavēle bruņotās rotas apvienot divos bataljonos un steigšus nosūtīt uz Liepāju. Vecajam ģenerālim atlika vien lādēt savu štāba priekšnieku, kas bija izpļāpājies par šīm rotām. Tā, 19. martā tapa 1. un 2. Daugavgrīvas cietokšņa apvienotais zemessargu darba rotu bataljons.
5. aprīlī 2. bataljons kapteiņa Krūmiņa vadībā Endrejevas ciematā nomainīja krievu rotas. Nomaināmie neko nezināja par pretinieku, ne arī to, kas šajā sektorā atrodas pa labi un kas – pa kreisi. Krievu pusē vispār nebija nepārtrauktas aizsardzības līnijas.
Naktī uz 6. aprīli pretinieks, apejot Endrejevas ciemu, uzbruka no aizmugures. Zemessargi cieta lielus zaudējumus. Vācieši gan atkāpās, taču pēc dažām dienām atjaunoja uzbrukumus plašā frontē, un visā šajā sektorā krievu daļas atkāpās. Līdz ar to – arī abi latviešu zemessargu bataljoni.
Atkāpjoties zemessargi nesaņēma siltu ēdienu, bieži trūka pat maizes. Izsalkuši, noguruši abi Daugavgrīvas latviešu zemessargu bataljoni 1. maijā sasniedza Jelgavu, kur tolaik valdīja panika. Pāri Lielupes tiltam plūda krievu karaspēka daļas, armijas vezumnieki un Kurzemes civilo bēgļu tūkstoši.
Jelgavas aizstāvēšanai krievu komandieri izvēlējās tikko pilsētā ienākušos latviešu zemessargu bataljonus. 1. maija vakarā kaujā izgāja gandrīz četras naktis negulējušie abu bataljonu karavīri. 2. bataljonam bija jāsagaida vācieši uz Dobeles ceļa, bet 1. bataljons ieņēma pozīcijas pie Tukuma un Tērvetes ceļiem. Dienu vēlāk zemessargi atvairīja vācu jēgeru bataljona un motociklistu ofensīvu no Dobeles puses. 2. maijā ap pusdienslaiku vācu jātnieki jau bija pie Ruļļiem, tomēr aizstāvju pretestību salauzt neizdevās.
Vācu 6. kavalērijas divīzijas komandieris atstāja 33. kavalērijas brigādi ienaidnieka pozīciju priekšā, bet ar galvenajiem spēkiem atkāpās uz Zaļeniekiem, lai nākamajā dienā atkārtotu uzbrukumu Jelgavai. 3. maijā vācieši pilsētu mēģināja sasniegt no Tukuma puses, bet arī šoreiz guva latviešu zemessargu stingru pretestību, un mēģinājums ieņemt Jelgavu beidzās ar neveiksmi.
4. maijā Jelgavā atgriezās krievu karaspēka daļas. Līdz 9. maijam vācieši jau bija padzīti aiz Ventas, kur frontes līnija nostabilizējās līdz pat jūlija vidum.
Jelgava šoreiz tika glābta, bet citās frontēs krievu pulkiem bija smagi zaudējumi.
30. maijā Jelgavā notika latviešu sabiedrisko organizāciju manifestācija, kur cita starpā tika godināti varonīgie latviešu zemessargi. Par latviešiem kā pilsoņiem un karavīriem sāka cildinoši rakstīt ietekmīgie laikraksti «Novoje Vremja», «Birževije Vedomosti», «Russkij Invaļid». Savā ziņā Daugavgrīvas zemessargi bija nogludinājuši ceļu latviešu strēlnieku – nacionāla sastāva karaspēka – daļu dibināšanai cara armijā.
Latviešu tautas vēsturē pirmajām latviskajām karaspēka daļām un to varonībai veltīts minētais piemineklis Svētē.
