Toreiz, pirms pusotra gadsimta, 1855. gadā igauņu zemē Tērbatas Universitātē kopā sanāca latviešu studentu pulciņš, lai pārrunātu, kā palīdzēt tautai.
Toreiz, pirms pusotra gadsimta, 1855. gadā igauņu zemē Tērbatas Universitātē kopā sanāca latviešu studentu pulciņš, lai pārrunātu, kā palīdzēt tautai. Tas bija pirmais solis jaunai kustībai, kurā kā viens no pirmajiem līdzās Krišjānim Valdemāram un Krišjānim Baronam iesaistījās mūsu pusē labi zināmās Alunānu dzimtas pārstāvis – Juris Alunāns.
Līdz ar šo kustību sākās pirmā tautas atmoda – cīņa pret vācu baronu ekonomiskajām un politiskajām privilēģijām, ceļš uz nacionālās kultūras attīstību. Lielā mērā pateicoties J.Alunāna literārajai veiksmei un drosmei, kustība guva nosaukumu – jaunlatvieši.
Rādīja piemēru
Lūk, ieskats J.Alunāna biogrāfijā. Viņš dzimis 1832. gada 13. maijā Jaunkalsnavas muižā Andrieva un Hedvigas (Edes) ģimenē. Tā 1839. gadā pārceļas uz Zemgali. Skolas gaitas sācis 1846. gadā Jelgavā «kreicšūlē» (apriņķa skolā), 1854. gadā beidzis ģimnāziju, kuras laikā apguvis septiņas (!) valodas – grieķu, latīņu, franču, vācu, krievu, lietuviešu un senebreju. Vienlaikus J.Alunāns sācis dzimtās valodas pētniecību, darinot jaunvārdus un pārveidojot terminus. Tolaik liela daļa latviešu sadzīvē lietotās leksikas bija vāciskas izcelsmes. Kā atzīmē «Pēterburgas Avīžu» 25. jubilejai veltītais izdevums, kas iznāca 1893. gadā Rīgā, J.Alunāns pūlējās atrast šiem sarunvalodā izplatītajiem vārdiem aizvietotājus, kas būtu latviskas cilmes, turklāt pats šajā ziņā rādīja piemēru, «dišleri» allaž saukdams par galdnieku, «cimmermani» – par namdari.
1855. gadā J.Alunāns sāka studēt Tērbatā, aktīvi iesaistoties K.Valdemāra izveidotajā latviešu studentu pulciņā. K.Valdemāra ietekmē viņš pārtrauca valodniecības studijas, pievēršoties tautsaimniecībai. Tieši Tērbatā 1856. gadā J.Alunāns izdeva savas «Dziesmiņas latviešu valodai pārtulkotas» un sāka žurnālista gaitas laikrakstā «Mājas Viesis», kas tikko bija sācis iznākt Rīgā. (Šajā laikā iztulkots arī Aleksandra Frīdriha Hofmaņa piedzīvojumu stāsts «Konterbandnieka zēns», kuru 1858. gadā izdeva Mītavas grāmatnieks Gustavs Ādolfs Reiers.)
Tautieši nesapratīs
Dzejoļu krājums izraisīja asu reakciju baltvācu presē. Spilgts piemērs tam ir Nīcas mācītāja Gustava Vilhelma Bražes raksts žurnālā «Das Inland» (starp citu, G.V.Braže sarakstījis divas latviešiem nenoliedzami vērtīgas grāmatas – «Kā Palejas Jānis savu būšanu kopis» un «Mērīšanas mācību ļaužu skolām», kas ir viena no pirmajām ģeometrijas mācību grāmatām latviešu valodā). Minētajā publikācijā norādīts, ka latviešu lasītāja intelekts vēl nav pietiekami attīstīts, lai uztvertu dzeju, bet krājumā iekļautie atdzejojumi esot pārāk brīvdomīgi.
Ar «Dziesmiņām» saistīta vēl viena būtiska, zināmā mērā politiska rakstura iezīme, kurai savā publikācijā pieskaras vācu mācītājs. 1832. gadā Dienvidvācijā veidojās liberāli noskaņota vācu literātu kustība «Junge Deutschland» (Jaunā Vācija), kas pauda republikāniskas idejas un iestājās par tolaik sašķeltās Vācijas vienotību. Viens no redzamākiem šīs kustības pārstāvjiem bija Heinrihs Heine, kura dzejoļi latviskotā versijā atrodami arī J.Alunāna «Dziesmiņās». G.V.Braže atzīmē, ka nevar būt ne runas par «Junges Deutschland» līdzīgiem strāvojumiem Baltijā, lai gan tieši «Jaunās Vācijas» apzīmējuma ietekmē tās personības, kuras uzskatām par latviešu pirmās atmodas aizsācējiem, jau tolaik sāka dēvēt par jaunlatviešiem.
Līgu mitoloģija
Dzejoļi šajā krājumā gan no valodnieciskā, gan arī no tematiskā un mākslinieciskās izteiksmes viedokļa veidoti līdz tam latviešu valodā neredzētās formās. To veicināja arī «Dziesmiņu» sakārtojums – līdztekus dzejoļa «oriģinālam» atrodams tā latviskojums. Atdzejoto autoru darbu vidū ir gan antīkās literatūras pārstāvji Horācijs un Ovīdijs, gan arī krievu un vācu slavenības Aleksandrs Puškins, Vladimirs Žukovskis, Johans Volfgangs Gēte, Heinrihs Heine, Frīdrihs Šillers un citi.
Tādējādi J.Alunāns pierādījis, ka latviešu valoda izteiksmes ziņā ne ar ko nav sliktāka par lielajām pasaules valodām.
Literatūras pētnieki atzīmē viņa novatorismu, latviski rakstītajās vārsmās lietojot klasiskās dzejas formas (soneta, trioleta).
J.Alunāna literāro sacerējumu vidū uzmanību saista dzejolis «Līgas svētki», kurā grūti nepamanīt vēlāk latviešu literatūrā nozīmīgā virziena – tā sauktā tautiskā romantisma – iezīmes. Līgas dievību kā pirmais gan esot apzinājis Frīdrihs Mālbergs, 1856. gadā «Mājas Viesī» publicējot rakstu, kas veltīts latviešu mitoloģijai. Vēlāk šāds vārds atrodams Ausekļa veidotajā kalendārā, kas izdots 1879. gadā Pēterburgā. Tomēr pirmo reizi Līgas vārds kristībās dots tikai 1930. gadā Valmieras pusē.
Balti tā nerunā
«Dziesmiņu» ievaddaļā autors raksta: «Es gribēju rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka, un tad es arī dzinos latviešu valodu cik paspēdams no svešiem grabažiem attīrīt.» Krājumu noslēdz apcerējums «Kāds vārds par latviešu valodu», kurā pirmoreiz sniegti svešvārdu latviskošanas piemēri un skaidrojums, kur un kā lietot burtus «h» un «f». (Baltu fonētikā šādu līdzskaņu nav. Stāsta, ka vēl 19. gadsimta beigās gados vecāki ļaudis teikuši «bupete» un «pabrīķis».)
Kopējais J.Alunāna devums ir ap 500 jaunvārdu dažādās jomās (piemēram, Aizkaukāzs, ārzemes, drēbnieks, galdnieks, kalnraktuves, kokvilna, pētnieks, Saeima, skolotājs, skolnieks, veikals, veikalnieks, vērptuve, uzvalks).
Apcerējumā «Par jauniem latviešu valodā taisāmiem vārdiem» J.Alunāns kā viens no pirmajiem latviešu presē apskata un vērtē Mītavas un Jelgavas vārdu izcelsmi.
Brīnišķīga lieta
Pēc «Dziesmiņu» publicēšanas J.Alunāns no 1856. līdz 1859. gadam darbojās laikrakstā «Mājas Viesis», publicējot pulka rakstu dažādās jomās – saimniecībā, sadzīvē, vēsturē, valodniecībā. Lūk, fragments no raksta «Latviešu valoda» («Mājas Viesis», 1858., Nr.19): «Valoda ir brīnišķīga lieta. Kā kāds neredzams spēks viņa pārvalda cilvēku domas, prātu un sirdi… Tāpēc mūsu padoms ir šāds: turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās. Turklāt nesmādējiet vis citas svešas valodas, sevišķi vācu valodu iemācīties, bet tās iemācījušies arī nekaunaties joprojām būt īsti latvieši.»
Cik mūsdienīgi skan šīs domas! Jāatzīmē, arī pats J.Alunāns uzsvēra, ka strādā ne tikai savam, bet arī nākamo paaudžu laikmetam. Viņa iesākto turpināja Atis Kronvalds, Frīdrihs Mīlenbahs, Rainis un daudzi citi.
Kā radās atmodas himna
1860. gadā klajā nāk J.Alunāna populārzinātniskais krājums «Sēta, daba, pasaule», kur 1. sējumā publicēts čehu dzejnieka Františeka Čelakovska vācu valodā rakstītā dzejoļa «Nevis slinkojot un pūstot» latviskais atdzejojums, kuram Jurjānu Andrejs 1877. gadā sacerēja mūziku. Drīz vien šī dziesma iemantoja plašu popularitāti, kļūstot par jaunās latviešu sociāldemokrātijas himnu.
Ne mazāka loma tai bija trešās atmodas notikumos, lai gan jāatzīst – vēl mūsdienās daudzi nezina ne dzejoļa autora, ne atdzejotāja vārdu.
Šīs rindas veltītas rietumslāvu tautu kongresam, kas notika 1848. gada 2. jūnijā Prāgā. Zīmīgi, ka viens no tā sasaukšanas motīviem bija 1848. gada maijā Frankfurtes parlamentā izvirzītais priekšlikums par to, ka nevācu tautības iedzīvotājiem līdztekus vācu (valsts) valodai ir tiesības lietot dzimto valodu baznīcā, skolā, valsts pārvaldēs un tiesu institūcijās.
Vēsturnieks Arveds Švābe secinājis, ka šis tautu līdztiesības princips (saistībā ar to daudzi tolaik pareģoja «pasaules galu») 19. gadsimta 50. gados veicināja arī latviešu tautas atmodu.
Izdeva Jelgavā
1861. gada rudenī J.Alunāns kādu laiku studē Pēterburgā Meža institūtā, tad atgriežas Jelgavas pusē. 1862. gada jūlijā Pēterburgā iznāk «Pēterburgas Avīzes» un J.Alunāns šajā jaunlatviešu laikrakstā publicē gan rakstus par tautsaimniecību, gan arī izsaka savas domas satīriskajā pielikumā «Dzirkstele» (vēlāk «Zobugals»), bet no 1862. gada oktobra līdz nākamā gada ziemai ir laikraksta pirmais redaktors. Taču viņa veselība strauji pasliktinās un 1864. gada 18. aprīlī ievērojamais tautietis mirst.
Juris Alunāns apglabāts Lielvircavas kapos, kur 1902. gadā viņam uzcelts piemineklis.
Jāpiebilst vēl, ka J.Alunāna darbu izdošana vispirmām kārtām saistīta tieši ar Jelgavu. 1867. gadā viņa brāļa Heinriha (Indriķa) Alunāna apgādā iznāca pirmais latviešu autora veikums politekonomijā – «Tautas saimniecība» –, drīz vien tam sekoja «Dziesmiņu» otrais izdevums, bet 1869. gadā – krājuma otrā daļa.
