Pirtnieks Ansis no «Pasakas par vērdiņu», sakrājis bagātību un ieguvis varu, jutās apmierināts un ļoti, ļoti… aizņemts.
«Viņam nebija laika pacelt acis: ikkatrs svabads mirklis maksāja vērdiņu. (..) Reizēm pie viņa atnāca māte, uz spieķīša atspiedusies, un viņš tai ātri iespieda rokā vērdiņu: «Nav vaļas, nav vaļas! Es dodu, kas tev vajadzīgs, bet ko mēs daudz runāsim? Ikkatrs vārds man maksā vērdiņu.»
Pirtnieks Ansis no «Pasakas par vērdiņu», sakrājis bagātību un ieguvis varu, jutās apmierināts un ļoti, ļoti… aizņemts. Viņam bija piemirsies, ka mātei solījis uzcelt siltu priežu istabiņu, vēl vairāk – nebija laika ar viņu vairs parunāt. Bet Ansim jau nebija par to jājūtas vainīgam, jo viņš taču deva mātei visu, kas vajadzīgs.
Īdzīgi vai augstprātīgi atkarībā no garastāvokļa, materiālās nodrošinātības gradācijas un neapšaubāmi no tā, kas ir sarunu biedrs, daži arī tagad nemaz nepūlas slēpt pārākuma izjūtu. Reizēm gan vecas draudzības vārdā tā jāiesaiņo pieklājības un diplomātijas spožajā papīrā.
Ja nu tev tiešām no manis kaut ko vajag… Un tā – zvanu kādu laiku nesatiktai klasesbiedrenei, kuras vīram gadījies par ministru kļūt. Vēlos pajautāt, vai viņa arī dosies uz skolas jubilejas salidojumu. Iepriecināta «Čau! Ilgi neesi dzirdēta!» vietā atskan mazliet vēss, bet pieklājīgs jautājums:«Kā es tev varu palīdzēt?» Tik pārsteigta nekad nebiju jutusies: kāpēc mana kādreizējā sola biedrene iedomājās, ka viņu esmu atcerējusies, lai lūgtu palīdzību. Iespējams, ka palīdzības lūdzēju viņai patiesi daudz, bet skaidrs bija tas, ka šai pieklājības frāzei bija jāliecina par dāsnu un, galvenais, palīdzētvarošu cilvēku.
Šo sarunu atcerējos, kad televīzijas «Zvaigžņu topa» viesis, daudz sasniedzis jauns cilvēks, par aizejošā gadsimta zaudējumu atzina steigu, nespēju atlicināt laiku pat tuviem cilvēkiem. Viņa stāsts par tālruņa zvanu paziņam, kas jautājis «Kāpēc tu piezvanīji? Ko tev vajag?» man atgādināja sarunu ar klasesbiedreni. Jaunais cilvēks ar smaidu atcerējās, kā centies savam paziņam pateikt, ka neko nevajag, ka gribējis tikai parunāties, taču viņam tā arī nenoticēja – vai tad kāds bez nopietnas vajadzības zvanīs? Īpaši biznesa cilvēks, kam nu vienreiz vajadzētu apzināties laika vērtību! Katrs vārds taču maksā vērdiņu (latu, dolāru, marku?)!
Tomēr vārds dārgi maksā laikam tikai tik ilgi, kamēr vērdiņš neiekrīt avotā, tā – pavisam negaidīti un briesmīgi nodevīgi. Tad var atcerēties draugus un pavisam nesteidzīgi ar viņiem pārspriest, vai tas, kas domājās kungs esam, nav tomēr bijis tikai pirtnieks, kas berzis sava vērdiņa – velniņa – muguru.
