Amatnieki koka kāpnes definē tikpat vienkārši, cik neskaidri: tās esot «savdabīgs izstrādājums, ko iespējams izgatavot ne katrā galdniecībā».
Amatnieki koka kāpnes definē tikpat vienkārši, cik neskaidri: tās esot «savdabīgs izstrādājums, ko iespējams izgatavot ne katrā galdniecībā».
Konstrukcijas ziņā koka kāpnes varētu iedalīt šādi: ar taisnu laidienu jeb maršu (tās paši meistari uzskata par visvienkāršākajām, taču kāpšanu pa tādām viņi sauc par garlaicīgu), ar diviem laidieniem ar starplaukumu, ar asu vai noapaļotu pagriezienu par 90 vai 180 grādiem. Vēl ir līklīnijas kāpnes un vītņu kāpnes (tajās pakāpieni izkārtoti ap vienu asi). Beidzamās gan ir mazāk ērtas, taču pietiekami atraktīvas, kas daudzos gadījumos liek izšķirties tieši par tām. Vēl var būt dažādas vienkāršāka veida kāpnes, piemēram, uz palīgtelpām bēniņos vai pagrabā. Kopumā noteikti nodalāmas reprezentatīvas (parādes) kāpnes un «melnās» jeb palīgkāpnes (piemēram, saimniecības telpās, arī vienkāršākās vasarnīcās).
Kāpšanas ērtumu panāk, ievērojot pareizo augstumu starpību starp divu stāvu «tīrajām grīdām» un atvēlēto kāpšanas garumu. Tas diez kā nebija ievērots padomju laikā. Tomēr arī mūsdienās meistariem rodas problēmas ar kāpnēm paredzētās vietas atvēli: reizēm pat vannas istabai paredzēts vairāk vietas nekā kāpņu telpai.
Kā tas skan – kāpņu telpa. Telpa!
Ar 2 x 2 metriem kāpnēm ir par maz. Lai uzkāptu 3 metru augstumā, vajadzīga telpa vismaz 2 x 3 metri. Parasti pakāpieniem vajadzētu būt 160 mm augstiem, nu, pašreizējā racionālisma laikmetā – vidēji 175 mm, ar proporcionālu platumu. Galdniekiem zināma formula, saskaņā ar kuru jo zemāks ir pakāpiens, jo lielākam jābūt tā platumam. Pareizi būtu, lai vienā laidā nebūtu vairāk par 16 pakāpieniem, citādi cilvēks nogurst. Ja kāpnēm ir starplaukums, vislabāk, ja laidā ir septiņi pakāpieni, lai varētu atpūtināt kājas un kāpt nākamos septiņus astoņus. Ja vienā piegājienā jāuzkāpj vairāk par 16 – 17 pakāpieniem, kājas jūtami nogurst. Tāpēc kāpņu meistari prasa tikai vienu: telpu. Tomēr joprojām gadās, ka klients uzaicina amatniekus un brīnās, kāpēc nevar uzbūvēt no kataloga noskatītas kāpnes.
Laba manta nedilst
Kāpnēm izmantojama dažāda koksne, sākot ar priedi, beidzot ar sarkankoku. Priede izskatās ļoti efektīgi, taču ir pārāk mīksta. Pie mums pārsvarā tiek pieprasītas oša un ozola kāpnes. Ozols ir klasisks materiāls, pietiekami nodilumizturīgs. Ja izvēlētas sarežģītas konfigurācijas (līklīnijas) kāpnes, neviens tās neņemsies īstenot, sacīsim, priedē, kas pakļaujas ātrai nolietošanai.
Ja ne visas kāpnes, tad vismaz daudzas to detaļas – piemēram, nesošos vaigus, reliņus un lenterus izgatavo no priedes, bet pakāpienus – no ozola vai citas cietas koksnes, jo tie ir slodzei visvairāk pakļautā detaļa. Galdniecības «Vītols» vadītājs Pēteris Pastars piebilst, ka vēl lielāku cenas pazeminājumu var panākt, ja tikai pakāpienu priekšējā mala tiek darināta no cietas koksnes līstes. Pie mums izplatītākie cietākie koki ir ozols un osis, kāpnēm labi der kļava, skābardis, taču tie ir ļoti dārgi. Beidzamajā laikā modes koks ir ķirsis, taču tas nebūt nav tas cietākais. Bumbiere, mežābele – par to koksni nav ko runāt. Ļoti dārgi. Savukārt melnalksnis ir tik mīksts, ka kāpnēm neder, arī bērzs nav piemērots.
Savukārt kokapstrādes firmas «PF SKANIR» galvenais tehnologs Viktors Stepermanis demonstrē sava uzņēmuma piedāvājuma priekšrocības: izmēģinājuši dažādas iespējas, viņu amatnieki par labākajiem atzinuši ap 50 mm biezu saplāksni, aplīmētu ar trīs līdz piecām milimetru biezām ozolkoka lamelēm.
Latvijā ir daudz lielisku galdniekmeistaru, kas specializējušies kāpņu būvē. Taču nereti tiek pieprasītas kāpnes ne tikai no koka vien, bet arī ar metāla konstrukcijām, kalumiem. Tagad dizaineri, interjeristi nosaka tādas dimensijas, kurās koks nemaz nevar iekļauties. Līdz ar to nesošajās konstrukcijās parādās metāls, dzelzsbetons. Taču pat, ja nesošā konstrukcija ir no cita materiāla, savrupmājās pakāpieni gandrīz vienmēr ir no koka, jo koks asociējas ar siltumu, mājīgumu, koka kāpnes noteikti ir klusākas nekā metāla, arī ar interjeru labāk sadzīvo. Arī, ja tradicionālo koka grīdu vietā izmantotas flīzes vai citi materiāli, ar šādām grīdām koka kāpnes lieliski sader. Tādēļ galdnieki bieži sadarbojas ar metālistiem. Izcili amatnieki ir firmās «Restaurators», «Reliņš», jau pieminētajā «Vītolā» un «PF SKANIR», metāla kāpnēm – «Vibroks».
Pirmā «mēbele» mājās
Ja pasūtītājs angažējis profesionālu arhitektu vai arī viņam pašam ir telpas izjūta, viss ir kārtībā. Otra situācija var būt tāda, ka klients par kāpnēm nedomā līdz beidzamajam brīdim, un nu pirms ievākšanās attopas: jāmeklē kāpņu meistari. Tad bieži jākonstatē, ka paredzētā uzkāpšanas vieta nebūt nav piemērota.
Vislabāk, pirms meistari sāk projektēt kāpnes, ir kopā pārrunāt, kādas (un kāda stila!) mēbeles paredzētas interjerā. Var jau labi izskatīties modernas kāpnes un, teiksim, kāds akcentējošs senlaicīgs priekšmets. Tomēr kopējam stilam jābūt vienotam. Ja kāpnes ir tiešām paredzēts veidot kā halles dominanti, tad pat ir mazāk svarīgi, kādas, piemēram ir durvis vai grīda. Tās vienkārši «neredz». Bet, ja otrādi – durvis un mēbeles greznas, savukārt kāpnes necilas vai pat nožēlojamas –, tad viss kopskats sabrūk. Kāpnes nav apavu skapītis vai ķeblītis, bet lielgabarīta mēbele, turklāt pirmā, ko «ienes» mājās. Burtiski, «ienes». Tāpēc svarīgi kāpnes pasūtīt laikus, lai tās rūpīgi izgatavotu darbnīcā. Galdniecībā ir speciāli līmeņotas grīdas, pieejami visi vajadzīgie instrumenti un brīžiem pat ļoti komplicētas palīgierīces, kuras nav iespējams izmantot objektā.
Var jau arī paņemt malu malās dažādas detaļas un montēt kāpnes uz vietas. Bet tad nebūs kvalitātes. Dažas firmas piedāvā arī ārzemēs darinātas koka kāpnes, tām ir zināms pieprasījums, jo ir lētākas, kas izskaidrojams ar sērijveida, standartizētu ražošanu. Tomēr pieredze rāda, ka tās nav pietiekami izturīgas. Turklāt ārzemju ražojumi galvenokārt paredzēti standarta augstumam – 2,8 m.
Svarīgi sabalansēt kāpņu lietošanas vērtību ar reprezentatīvo funkciju, ar pārējo interjeru. Ja interjers būs elegants, bet kāpnes – pārāk vienkāršas vai pa daļām salasītas, mājas saimnieki drīz steigsies meklēt kādu gumijkoku, ar ko šādu svešķermeni aizsegt. Interjera dominante
Kāpnēm naudu nevajadzētu žēlot, jo tās, grozi kā gribi, tomēr ir interjera dominante. Taču ir neiespējami kaut aptuveni minēt, cik tās varētu maksāt, pirms nav aplūkota vieta, pirms ar klientu nav pārrunātas viņa vēlmes, iepazītas kāpņu stiprināšanas konstruktīvās iespējas un līdzīgi jautājumi. V.Stepermanis uzskata, ka vienkāršas priedes koksnes kāpnes nav iespējams izgatavot lētāk par kādiem 1600 latiem. Taču atšķirības var diktēt daudzi faktori – pirmām kārtām izvēlētā koksne, kāpņu sarežģītība un vēl citi komponenti.
Kāpnes arī prasmīgi jākopj
Pakāpieni pakļauti ne tikai spiediena slodzei, bet arī berzei, tādēļ svarīga ir ne vien koksnes, bet arī pārklājuma izturība. Kāpnes prasa rūpīgu, savlaicīgu kopšanu. Sen pagātnē tie laiki, kad visos gadījumos izmantoja viena vienīga veida laku, tagad kāpņu darinātāji izmanto tikai visaugstākās cietības divkomponentu grīdas lakas. Dažas galdniecības firmas saskaņā ar klientu vēlmēm un nodevām modes tendencēm piedāvā koksni iekrāsot praktiski jebkurā tonī un dzidrumā, tādējādi izceļot tekstūru, taču vienlaikus viņi brīdina, ka tādā gadījumā kāpnes jākopj vēl uzmanīgāk. Nedrīkst pieļaut virsējā lakas slāņa pilnīgu nodilumu, īpaši jāsargās no ietonētā slāņa mehāniskiem bojājumiem. Pieslīpēšana, toņa atjaunošana var izmaksāt dārgi.
