Nupat svētdien Latvijas Televīzijas pirmajā programmā valstī plaši pazīstams neiroķirurgs Jānis Ozoliņš stāstīja, ka dzīvei savu mantojumu jau atstājis – uzaudzinājis divus dēlus, arī neiroķirurgus, sagaidījis četrus mazbērnus un uzcēlis māju.
Nupat svētdien Latvijas Televīzijas pirmajā programmā valstī plaši pazīstams neiroķirurgs Jānis Ozoliņš stāstīja, ka dzīvei savu mantojumu jau atstājis – uzaudzinājis divus dēlus, arī neiroķirurgus, sagaidījis četrus mazbērnus un uzcēlis māju.
Kaut arī mediķiem nemaksā tik, cik vajadzētu, viņš māju tomēr spējis uzcelt. Skolotāja māju uzcelt nespēj. Ja nu vienīgi to var izdarīt labi situēts vīrs. Es apzināti rakstu – skolotāja. Vārds «skolotājs», sevišķi pamatskolas klasēs, pārliecinoši sāk pazust no pedagogu sarakstiem. Par to pārliecinos gan vasarā, gan rudenī, ziemā un pavasarī Jelgavas 4. pamatskolā, kur mana sieva strādā par skolotāju, kur četrus gadus mācījās mana mazmeita un trešā klasē turpina mācīties mazdēls. Vīrieši vienkārši nevar samierināties ar to naudas mazumiņu, ko var piedāvāt pamatskola. Pirmskara gados Garozes sešklasīgajā pamatskolā, ieskaitot pārzini, strādāja četri skolotāji – divas sievietes un divi vīrieši. Mana māte, skolotāja, saņēma 120 latu, kā tagad saka, «uz rokas». Turklāt šo mēnešalgu neskāra iemaksas slimokasē. Es, skolotājas dēls, savu lauzto roku ārstēju pie slimokases ārsta Jelgavā «par velti».
Tagad Jelgavas 4. pamatskolas pedagoģiskais sastāvs ir izteikti sievišķīgs. Ko var izturēt klašu audzinātāju trauslie pleci, šovasar sevišķi pierādīja iekārtošanās jaunajās, 1. pamatskolas līdzšinējās telpās. Daudzas klašu audzinātājas, nežēlojot savu vasaras atvaļinājumu, ieradās skolā. Klašu inventāra pārvietošanai transporta nebija, līdzekļu mācību telpu remontam – arī ne. Un te nu vecāku atsaucība un līdzdalība bija neatsverama. Vieni nāca un berza sienas un grīdas, citi notīrītās virsmas krāsoja. Kas nenāca paši, maksāja savu artavu, lai varētu nopirkt krāsas vai nolīgt meistarus. Bet meistars par šīs lielās klases (mācas 35 bērni) remontu prasa 100 latu! Taču jākrāso ne tikai griesti, sienas, logi un grīdas, bet arī skolēnu soli un krēsli. Jāgādā un jāpieliek jauni aizkari. Mācību telpa jāiekārto, ir vēl simts un viena cita vajadzība.
Un, zinot šos apstākļus, kad skolotājai jāpazemojas, jākļūst par lūdzēju, arī par darbu vadītāju un bieži vien pašai jāņem ota rokā, skumji un aizvainojoši ir «Zemgales Ziņās» 22. septembra «Domās» lasīt Agneses Leiburgas rakstīto par skolu, vecāku un pedagogu ziedotājattiecībām: «Tāds interesants ziedojums, vai ne?» Brīvprātīgi piespiedu kārtā. (..) Un ne jau vienmēr nauda būs izlietota konkrētam un tiešām vajadzīgam mērķim. (..) Tik vien jājautā, vai summa būs adekvāta pamatojumam, jo skolā taču skolēnu daudz, ja no katra savāc piecus latus… hm, nav nemaz tik slikti, vai ne?» Tas nu ir mājiens ar mietu, klaja apelēšana pie klašu audzinātāju sirdsapziņas, apvainojums, ka skolotāja savākto naudu bāž savā kabatā. Ja jau žurnāliste tā raksta, acīmredzot tā domā arī citi, kas tādas ziņas sniedz.
Kas skolotājas, klases audzinātājas aizstāvēs? Nebūt ne tie vecāki, kas ne paši atnāk palīgā, ne kādu latu ziedo, pat nezina, kāda izskatīsies klase, kurā viņa bērns mācīsies. Skolas vadība? Tai jāgarantē darba uzsākšana jaunajā mācību gadā. Ar kādiem līdzekļiem? Par to nu gan laikam nevienam nebūs daļa, arī skolu valdei un izglītības valsts inspektorei. Toties čakli būs noorganizēta kārtējā komisija, kas pārbaudīs skolas sagatavotību jaunajam mācību gadam. Un skolotājām būs jāuzklausa gan uzslavas, gan pēlumi – kādi jums tie aizkari! Šitā krāsa nu gan ir par tumšu! Kur nu tik raibas tapetes! Šādas komisijas, manuprāt, ir pazemojums visam skolas personālam. Un vispirms direktoram, kura prasme strādāt tiek apšaubīta. Ja no budžeta tiek piešķirti līdzekļi jumta labošanai, gaiteņu un kabinetu remontam, tad, lūdzu, lai laikus nāk speciālisti un novērtē, kā paveikts un kas vēl darāms. Bet klasēs, kur daudzkārt audzinātājas ir spiestas pat savu grasi piesviest kopiznākumam, lai ierēdņi degunus nebāž! Ja skolotājai uzticēts savas klases bērnus vadīt vismaz visa mācību gada garumā, tad jāuzticas arī viņas prasmei savu darba vietu iekārtot.
Vai cienījamie pārbaudītāji ir paskatījušies, ar cik līkām muguriņām uz skolu dodas mazie pamatskolēni? Vai Skolu valdes un izglītības valsts inspektores viens no uzdevumiem nebūtu arī gādāt, lai bērnu smagās mugursomas kļūtu vieglākas, lai mācību grāmatu ražotāji mainītu to gabarītus un spilgtos ietērpus? Lai grāmatas kļūtu mazākas, vienkāršākas un līdz ar to lētākas? Vai nebūtu jāpanāk, lai jaunās grāmatas klajā laistu pirms, nevis pēc mācību gada sākuma, lai tās pēc gada vai diviem varētu vēl izmantot arī brāļi un māsas? Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildēt varēs tikai pēc darbīgas kooperēšanās ar citām skolu valdēm.
Bet vai tikmēr skolotājiem būtu jāzaudē pašcieņa un jāskrien kā pēdu dzinējiem pa drūmiem dzīvokļiem, jāmeklē noklīdušie bērni un jāmēģina pievērst skolai? Vai tiešām arī vēl šis policista cienīgs darbs neaizsargātajam pedagogam būtu jāveic?
Skolotāji ir izturīgi. Noraud pa asarai un dara savu mīlestības darbu tālāk. Nākampiektdien atzīmēsim Skolotāju dienu. Droši vien skanēs arī pateicības vārdi. «Aicinu visus skolotājus būt vēl aktīvākiem un radošiem sava aroda meistariem,» tā, jauno mācību gadu sākot, aicināja Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns. Bet vai tikai labi vārdi un aicinājumi grūto ceļu padarīs vieglāku?
