Atklātībā parādoties problēmām, nesaskaņām un notikumiem, kas saistīti vai saistāmi ar politisko lēmumu pieņemšanu vai nepieņemšanu, rīcības esamību vai neesamību, nereti tiek piesaukts jēdziens «politiskā atbildība».
Atklātībā parādoties problēmām, nesaskaņām un notikumiem, kas saistīti vai saistāmi ar politisko lēmumu pieņemšanu vai nepieņemšanu, rīcības esamību vai neesamību, nereti tiek piesaukts jēdziens “politiskā atbildība”. Daudzi to min, bet īstas skaidrības nav pat politiķu vidū. Politiskā atbildība ir morāls politiskās filosofijas jautājums ar ētisku raksturu. Tā saistīta ar pieņemto vai nepieņemto politisko lēmumu, īstenoto vai neīstenoto politisko rīcību, tās mērķi, tādējādi radusies kāda negatīvi vērtējama situācija, kas bijusi iespēja to novērst vai nepieļaut. Līdz ar to politiskā atbildība saistāma ar politisko amatpersonu intelektuālo, morālo, savtīgo vai kādu citu personisko īpašību vājumu, kas izpaužas nespējā vai nevēlēšanās pieņemt lēmumu, īstenot to praksē.
Sabiedrības politiskā atbildība saistāma ar piedalīšanos vēlēšanās, tādējādi izvēloties labākos savu interešu pārstāvjus. Ja pārstāvji rupji pārkāpj sabiedrības intereses, dotos solījumus, rīkojas pretēji tās interesēm, iespējams referendums. Te būtu jārunā par sabiedrības (vēlētāju) politisko kultūru – līdzdalības līmeni, uzvedības īpatnībām un izglītotību. Patiesībā pilsoņu atbildība ir dubulta. Tai ne tikai jāuzņemas politiskā atbildība par notiekošo, bet arī jāveic īstenojamās politikas uzraudzības funkcijas. Būtiska loma tajā ir interešu grupām (tai skaitā nevalstiskajām organizācijām) un plašsaziņas līdzekļiem.
Tie ir viena no demokrātijas nevalstiskajām institūcijām, kurām ir centrālā loma sabiedrības veidošanā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egils Levits laikrakstā “Diena” publicētajā rakstā uzsver, ka “brīvi mediji, brīva prese demokrātiskā sabiedrībā ir ne vien indivīda brīvības izpausme (cilvēktiesības), bet tiem ir arī noteikta politiska funkcija – nodrošināt sabiedrību ar informāciju, veicināt brīvu viedokļu apmaiņu, sabiedriskās domas veidošanos. (..) Tas nozīmē, ka medijiem, presei, tāpat kā citām demokrātiskās valsts iekārtas institūcijām, ir arī sava daļa politiskās (!) atbildības par šīs iekārtas funkcionēšanu.” Plašsaziņas līdzekļiem jābūt neatkarīgiem un spējīgiem pasniegt objektīvu, izvērtētu informāciju. Ļoti korekti jāizturas pret savām tiesībām, no kurām izriet vērā ņemams politiskās atbildības pienākums. Jo respektablāks plašsaziņas līdzeklis, jo plašāku auditoriju tas aptver, jo lielāka rūpība, īstenojot savas funkcijas, jāpievērš politiskās atbildības jautājumam.
Tā jāuzņemas tam, kuram ir politisko lēmumu pieņemšanas tiesības un pienākums rīkoties attiecībā uz konkrēto gadījumu. Pie atbildības saucamas tās amatpersonas, kurām deleģētas politiskās lēmumpieņemšanas tiesības. Tradicionāli tas ir parlaments, Ministru kabinets, tajā ietilpstošie nozaru ministri, augstākās pakāpes amatpersonas, arī pašvaldību vadītāji un to augstākās pakāpes amatpersonas. Parasti tās ir tautas vēlētas vai ievēlēto pārstāvju vēlētas (ieceltas), tādējādi paplašinot politiski atbildīgo personu loku.
Piemēram, ministra atbildība ir viņa personīgā atbildība parlamentam vai prezidentam par visu, kas notiek ministrijā, kā arī tai pakļautajās iestādēs. Turpinot jāatzīst, ka praksē bieži tiek pieļautas lielākas vai mazākas kļūdas vai tieši pretēji – bezdarbība. Ja pieņem, ka ministri kļūdās, tas nenozīmē, ka viņi visi būtu atstādināmi. Tas ir jautājums par pārkāpuma nopietnību. Tā kā politiskā atbildība ir vairāk filosofisks jēdziens un tā piemērošana pamatojas galvenokārt uz ētiskiem principiem, nebūtu pamata runāt juridiskajā aspektā, piesaucot normatīvos aktus un nevainības prezumpciju. Lēmuma par politiskās atbildības piemērošanu nav tiesas un tiesībsargājošo iestāžu kompetence, kā to parasti vēlas pasniegt politiskās amatpersonas, kuras saistītas ar kādu neizdarību vai neadekvātu lēmumu. Tā ir ētiska atbildība.
Kāpēc rodas situācijas, kad politiskās amatpersonas nevēlas nosodīt un pieņemt kādas sankcijas attiecībā pret savu kolēģu politisko atbildību? Uz šo jautājumu zināmā mērā atbild bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš intervijā portālam politika.lv: “Nelaime tā – ja valdībai ir vairākuma atbalsts parlamentā, tas bieži vien, varētu teikt, norij šo rūgto kamolu – tā ir mūsu valdība, tātad bija tāda nepieciešamība.” Tātad pašlaik likumdevēja un izpildvaras nošķirtība ir tikai “de iure”, bet praksē tā ir saplūdusi.
Politiskās atbildības neizvērtēšana, soda nepiemēroša par klajiem pārkāpumiem, kas radījušas negatīvas, nevēlamas sekas un apdraud valsts demokrātiju. Vainas neatzīšana vairo sabiedrības neuzticību politiķiem, partijām, valsts augstākajām amatpersonām, līdz ar to vairojot neuzticību un iedragājot paļāvību pret pastāvošo sistēmu un valsti.
