Zviedru – poļu kara laikā zviedru karaspēks cietis smagu sakāvi pie Sabiles. Bojā gājis arī viņu karavadonis, kuru viņpus jūras tā arī nesagaidīja pārnākam līgava.
Zviedru – poļu kara laikā zviedru karaspēks cietis smagu sakāvi pie Sabiles. Bojā gājis arī viņu karavadonis, kuru viņpus jūras tā arī nesagaidīja pārnākam līgava. Karalaukā kritušos un viņu vadoni dzīvi palikušie apglabāja turpat Abavas krastā, ar cepurēm sanesot zemi. Paugura virsotnē iestādīts ozols un liepa. Par piemiņu karavadonim un viņa līgavai. Tā cēlies Zviedru cepures nosaukums.
Abavas senleja tiek dēvēta par Kurzemes Šveici, par dabas pērli un līdzīgi. Pamazām tā tiek sakārtota tūristu piesaistīšanai. Zināmā mērā to veicina Kandavas novada pašvaldība, kas prot novērtēt šo savas teritorijas resursu un tādēļ maksimāli atbalsta uzņēmējdarbību. Taču visvairāk tūrisma attīstība atkarīga no pašiem ļaudīm, no viņu uzņēmības un – iztēles.
Edvīns Balodis un viņa kompanjons Jānis Putnāns, bijušie ceļu būvētāji un Šlokenbekas darbinieki, mainoties uzņēmējdarbības formām, sāka patstāvīgu biznesu ar nelielu kokzāģētavu. Vēlēdamies paplašināt saimniecisko darbību, viņi saņēma vietējās pašvaldības atbalstu un sāka nomāt nelielu teritoriju Abavas upes kreisajā krastā, iepretī Sabiles Vīnakalnam. Doma bija konkrēta: izmantot stāvo senlejas nogāzi slēpošanas trases ierīkošanai. Tāds bija atpūtas bāzes «Zviedru cepure» aizsākums.
Aizvadītajā ziemā trase sāka darboties, turklāt slēpotāju interese bija tik liela kā izslāpušajiem, kas ilgi turēti bez ūdens. Neba visiem ir iespējams doties slēpot uz Alpiem vai Tatriem, taču Sabilē ierīkotā trase sasniedzama praktiski ikvienam – gan attāluma, gan cenas ziņā. Tāpēc arī pirmā ziemas sezona pagāja spraigā tūristu kņadā, arī dienās, kad nebija sniega: viens no Abavas senlejas brīnumiem bija «sniega lielgabals», kas ražoja sniegu uz vietas, nodrošinot trases darbu praktiski jebkuros laika apstākļos.
Taču, tuvojoties pavasarim, bāzes īpašniekus un arī direktori Agnesi Užāni arvien vairāk nomāca smagas domas par to, ko īsti iesākt visos pārējos gadalaikos, kad slēpošana nav iespējama. Agnese arī atceras, kā viņa bija sapulcējusi atpūtas bāzes darbiniekus (tiek algoti vietējie iedzīvotāji, kas veido apkalpojošo personālu) un bēdīgi prognozējusi, ka vajadzēs visiem atvadīties līdz jaunajai ziemai. Un tieši Agnesei kādā bezmiega naktī prātā ienākusi ideja, kā senlejas nogāzi padarīt tūristiem pievilcīgu arī pārējos gadalaikos: draudzene viņai bija rādījusi fotogrāfijas no kāda brauciena Alpos, kur viņa vizinājusies ar kaut ko līdzīgu bobsleja kamaniņām, tikai – uz skrituļiem, pa reni.
Ideja bija rasta! Arī bāzes saimnieki to uztvēra un burtiski atrotītām piedurknēm ķērās īstenot, lai jau šajā vasaras sezonā piedāvātu Latvijas iedzīvotājiem un ārzemju tūristiem citur Eiropā samērā pazīstamo un iecienīto, bet Baltijā – pirmo un pagaidām vienīgo rodeļu trasi.
Marta sākumā uz Sabili tika ataicināti speciālisti no Vācijas. Viņi izpētīja, novērtēja nogāzi un bija gatavi slēgt līgumu par nepieciešamā aprīkojuma izgatavošanu un piegādi. Tas bija šā gada martā. Dažas dienas pirms Jāņiem trase tika atklāta. Kopš tā brīža katru dienu to apmeklē desmitiem cilvēku, bet sestdienās un svētdienās atpūtnieku skaits sasniedz 450 un pat 500 cilvēku.
307 metrus garā līkloču trase ir no izturīga nerūsējoša tērauda izgatavota rene, pa kuru ar skrituļkamanām var lejup laisties gan bērni no astoņu gadu vecuma, gan pieaugušie – praktiski bez vecuma ierobežojumiem. Pat invalīdi, no ratiņkrēsla iecelti kamanās, traucoties lejup pa trasi, vēlas braucienu atkārtot vēl un vēl.
Brauciens ir gan aizraujošs, gan drošs. Arī augšupceļš nav jāmēro pašiem: to veic pacēlājs. Turklāt maksa par braucienu (pieaugušajiem) ir tikai 40 santīmu, bet, nopērkot «dižbiļeti» par diviem latiem, sestais brauciens iznāk par brīvu. Bērniem maksa, protams, ir mazāka.
Taisnība ir trases darbiniekiem: pārvarot sākotnējo nedrošību, pirmā nobrauciena izjūtas nav precīzi definējamas (līdzīgi pirmajam lēcienam ar izpletni), taču skaidrs ir, ka gribas nobraukt vēl, pēc tam vēl…
Atpūtas bāze, kas vēl maija beigās, no Abavas otra krasta skatoties, atgādināja nepabeigtu būvlaukumu, tagad jau ir tikusi pie laba piebraucamā ceļa (īpašnieki, kā nekā, ir ceļu būves speciālisti), pie svaigi sēta zālāja, administratīvās ēkas un kafejnīcas, kur iespējams ne tikai iebaudīt kafiju vai atdzesētu «Aldara» alu un kvasu, bet arī ieturēt gardu maltīti, ko turpat gatavo pēc klientu pasūtījuma (iesaku nogaršot auksto zupu!). Tiek piedāvāta vieta telšu uzsliešanai, bet pamatīgāku naktsmāju gribētājiem viesmīlīgu pajumti piedāvā apkārtējo saimnieku mājas un tūristu mītnes, tostarp arī netālās A.Užānes vecāku mājas (kur pirms dažiem gadiem uzņemta mākslas filma «Likteņdzirnas»), kas naktsmājas (ar autentisku ķemertiņu pagalmā!) piedāvā tikai par diviem latiem.
Līdz ar to atpūtas bāze ne tikai pati attīstās, bet veicina lauku tūrismu arī apkārtnē, un tam uzņēmīgākie zemnieki pievēršas arvien biežāk un nopietnāk.
Edvīns Balodis pretēji daudziem pesimistiem uzskata, ka tūrismam Latvijā ir ļoti laba perspektīva. Īpaši – lauku tūrismam. Ja vispār var runāt par dzīves labklājības augšupeju Latvijā, tad tā notiek tikai uz pilsētnieku rēķina – arī to pilsētnieku, kuri grib brīvo laiku pavadīt «pie dabas», bet kuriem trūkst līdzekļu tālu eksotisko zemju apceļošanai. Savukārt ērtību pārsātinātos ārzemniekus vilina Latvijas ainavu skaistums un relatīvā neskartība. Vajagot tikai labi gribēt un nedaudz papūlēties, lai savu apkārtni elementāri sakārtotu, teic Agnese Užāne, mūsu valstī ir tik daudz jauku vietu, kas ir patiesa dabas bagātība un kas, prasmīgi saimniekojot, var dot ienākumus ne sliktāk par pazemes dārgumiem.
«Zviedru cepures» saimnieki jau no atpūtas bāzes ieceres brīža lielu nozīmi piešķīruši ne tikai trases funkcionalitātei, bet arī dabas dotajām vērtībām. Līdz tam aizmirstības putekļu un mūžvecu krūmu klāto pauguru attīrīja no daudzu gadu desmitu «kultūrslāņa», arī šo seno leģendas objektu padarot pieejamu tūristiem. Diemžēl deviņdesmito gadu sākumā huligāni izdedzinājuši sirmā ozola dobumu, koks dzīvo pēdējiem spēkiem. Taču tajā patvērumu no svešām acīm rod pārīši, kas uzskata, ka nav labākas vietas pasaulē, lai bučotos. (Par to maksa netiek prasīta!)
Nākotnē atpūtas bāzes «Zviedru cepure» saimnieki iecerējuši pa Abavmalu ierīkot pastaigu taku, velotrasi (ar iespēju īrēt divriteņus). Vienuvārdsakot – padarīt šo gleznaino senleju pievilcīgāku maksimāli dažādām tūristu kategorijām. Par to, ka viņu ieceres arī pēc īstenošanas darbojas rentabli, liecina gan atpūtas bāzes strauji augošā popularitāte tuvākas un tālākas apkārtnes iedzīvotājos, gan ārzemniekos: fotomirklī tvertā kundze rodeļu trasi iemēģina, atbraukusi no Holandes…
«Tūrismam Latvijā tiešām ir vērienīga nākotne,» atkārto E.Balodis, «taču tikai no pašiem uzņēmējiem atkarīgs, kā šo nākotni pietuvināt.»
