Tā kā mēs visi esam dzīvnieki (nu, labi, pārspīlēju – zīdītāji), mūsu brāļu – kaķu – problēmas ik palaikam paceļas pāri dažiem labiem ekonomiskiem un globāliem banku un naftas sarežģījumiem. Kā nu ne, brāļi kaķi ar savām astēm taču lepni maisa gaisu mūsu acu priekšā dien’ no dienas, un ir pat jāuzmanās nesamīt kādu no šīm svētajām govīm. Zīmīgi tomēr, ka galvenā problēma ar mūsu mazajiem brāļiem (mūsuprāt) ir, kā no viņiem tikt vaļā, jo iemidzināt mākam, apejot pensionēto pilsoņu cēlās, lai arī trūcīgās sirsniņas, kas minkām ir gatavas ziedot savus ienākumus. Visiem šīs radības gan nav pašas mīļākās, bet, ja tā padomā, cik garlaicīga būtu mūsu dzīvīte un tukšās ielas agros rītos un vēlos vakaros. Bet tagad, izeju no savas sērkociņu kārbas, un, redz, pie blakus mājas veseli divdesmit četri lopiņi jau gaida, kad nāks lejā mīļā tantīte ar reņģēm. Šādu skatu dēļ vairs nav tik bieži jābrauc uz zooloģisko dārzu. Lai arī kādu fizisku un morālu ļaunumu būtu nodarījuši šie mūsu brāļi, atzīstiet taču, lūdzu, ka tie ir vistīrīgākie radījumi Latvijā (diemžēl tīrīgāki arī par cilvēkiem). Ja vien nav notikušas kādas ģenētiskas mutācijas, kaķīši savu kaku mēdz aprakt un mazgājas vairākas reizes stundā. Manuprāt, daudz lielāka problēma ir suņi, kuriem gan nenāktu par ļaunu kāda ģenētiska mutācija, kuras ietekmē viņiem ienāktu prātā kaut mazliet līdzināties saviem brāļiem kaķiem. Ja uz to cerēt ir neprātīgi, varbūt kāda mutācija arī šajā virzienā iemaldās homo sapiens gēnos, un cilvēki sāks pildīt maisiņus aiz saviem mīluļiem, kas teju katrā dzīvoklī ar savu padevīgo dabu ārstē cilvēku gadsimta slimību – vientulību. Gribu meklēt taisnīgu atbildi: vai kāds var aizliegt pilsētniekam izbaudīt tos skaistos mirkļus, kad kāja skar zāli? Diemžēl tos bojā atziņa, ka aiz katra zāles stiebra var slēpties smirdīgs suņa izkārnījums, jo dzīvoklī parasti to nedara. Es arī gribētu sunīti – bet tikai ne par sanitārā stāvokļa cenu savā dzīvoklī!
