Mežs bija patvērums gan tiem, kas bēga no komunistiskajām represijām Latvijas okupācijas pirmajā gadā pirms kara, gan arī vēlāk dažādu armiju karavīriem.
Mežs bija patvērums gan tiem, kas bēga no komunistiskajām represijām Latvijas okupācijas pirmajā gadā pirms kara, gan arī vēlāk dažādu armiju karavīriem. Jelgavas Skolotāju institūta audzēkni Maigu Tabaku, kas dzīvoja mežsarga mājās Valgundes pagasta Zeltiņos un rūpējās par mežabrāļiem, mežs diemžēl nepaglāba. 1945. gada 17. augusta saulrietā norā pie Zeltiņu mājām meitene, lodes dzelta, saļima mātes rokās. Vai viņu nogalināja čekisti, vietējie “istrebiteļi”? Vai tomēr patiesība varētu būt cita? Šis raksts tapis pēc tikšanās ar Maigas brālēnu Gunāru Vildi – valgundnieku, kas tagad dzīvo Engurē.
Pērn neilgi pirms Lieldienām vecā valgundniece Erna Kalniņa nodeva redakcijai M.Tabakas (1927 – 1945) dienasgrāmatu. Tajā viņa bija pierakstījusi, kā risinājās kara laika notikumi un pagāja pirmie pēckara mēneši. Daudz šajos tekstos ir arī jaunas meitenes izjūtu – pirmās mīlestības lirika, prieks par meža skaistumu mijas ar sērām par kritušajiem un Sibīrijā izsūtītajiem. Klāt tam visam stāsts par to, kā Maiga rūpējusies par tiem, kas slēpās mežā. Ar nosaukumu “Mežabrāļu palīdzes augšāmcelšanās” pērn pēc Lieldienām “Novadiņā” vairākos turpinājumos tika publicēti viņas dienasgrāmatas fragmenti. Stāstu beidzām ar veco valgundnieku vidū it kā vispāratzītu pieņēmumu, ka traģiskajā 17. augusta saulrietā uz Maigu bija šāvis kāds okupācijas varas kalps. Pēc šīs versijas iznāca, ka meitene it kā vedusi pie mežabrāļa Viļa kādus citus Zeltiņos ieklīdušus vīrus, kas arī gribējuši slēpties mežā. Pēdējā brīdī viņa attapusies, ka šie citi vīri ir “viltus mežabrāļi”, čekisti, kuru uzdevums ir notvert tos, kas slēpās. Viņa centusies brīdināt savu aprūpējamo bēgli Vili, bet čekisti viņu nošāvuši.
G.Vildem par to ir cita informācija. Proti, Maigu nogalinājuši nevis čekisti, bet gan viņas aprūpējamais mežabrālis Vilis. Pirmajā brīdī tas liekas pārsteidzoši aplam. Taču, ņemot vērā to, ka mirkli vēlāk viņš nošāvās pats un ka starp abiem šiem cilvēkiem bija radušās kaislīgas jūtas, teiktais neliekas pilnīgi neiespējams.
Šīs ziņas G.Vildem nāk no Maigas tēva Jura Tabaka. “Esmu par Maigu astoņus gadus jaunāks, bet Zeltiņos šad tad ciemojos, un viņa man bija tuvākais cilvēks. Septiņdesmitajos gados, kad tā visa “šļura” jau bija garām, Jurim reiz jautāju: “Bet kas Maigu nošāva?” Tad viņš arī teica par padomju armijas virsnieku dezertieri Vili, kas bija meitenē iemīlējies un bēguļoja mežā. Es domāju, ka Jurim toreiz nebija iemesla melot,” saka G.Vilde.
No otras puses, viņš atzīst, ka par tā laika notikumiem Tabaku ģimene bieži vien klusēja vai runāja tā, kā bija izdevīgāk, jo bija jādomā, kā izdzīvot. Ja neatbalstīsi tos, kas slēpjas mežā, tas būs pret sirdsapziņu un arī bīstami, jo šie cilvēki izmisumā bija gatavi uz visu. Piemēram, kāds Zeltiņu māju kaimiņš – mežsargs Cīrulis – mežā ticis nogalināts. Līķi neatrada. Uz ceļa palikusi tikai kanniņa, ar kuru viņš gājis pēc piena. Pagastā runāja, ka tas bijis malumednieku noziegums.
No otras puses, atbalstot tos, kas slēpjas mežā, tu kļūsti atbildīgs pastāvošās varas likumu priekšā. Puskilometra attālumā no Zeltiņiem dzīvojis kāds cits mežsargs, kas bijis zināms kā komunistu līdzskrējējs. “Tajos juku laikos Zeltiņos neviens ne par ko neinteresējās un arī neko nestāstīja. Es pat pilnīgi saprotu, ka Maigas māti Almu Tabaku notiesāja par mežabrāļu atbalstīšanu, bet vīru Juri – nē. Arī viņš varēja nezināt, ko sieva mājās dara,” piebilst G.Vilde. Turpretī Maigas dienasgrāmatu viņš vērtē kā objektīvu tā laika atainojumu.
Ja vēsu prātu padomā, tad pieņēmumam, ka Maigu nošāva čekisti, pietrūkst loģikas. Kāpēc gan bruņotajiem varas kalpiem vajadzētu nošaut neapbruņotu meiteni, kas tobrīd viņus nekādi neapdraudēja. Turklāt tāds čekistu šāviens mežabrāļiem, kas uzticējās Maigai, būtu skaidra zīme, kas šie nācēji ir un kādi ir viņu patiesie nodomi. Daudz vairāk informācijas taču izdotos iegūt, ja Maiga būtu dzīva. Tādā gadījumā viņu varētu piespiest atklāt savus sakarus ar mežabrāļiem.
Kāds bija pašnāvnieks Vilis? Maiga dienasgrāmatā apraksta, ka viņam draudējis astoņu gadu cietumsods par sava priekšnieka piekaušanu. Tas šo cilvēku raksturo kā, iespējams, psiholoģiski nenosvērtu. Vilim Jelgavā bijusi brūte, kas viņu pametusi un apprecējusies ar čekistu. Tas droši vien arī varēja izjaukt jauna vīrieša dvēseles līdzsvaru. G.Vilde pieļauj, ka, iespējams, reiz šo Vili saticis. Tajā laikā, būdams zēna gados, viņš mežā lasījis ogas un sēnes. “Mamma man bija teikusi, lai nebaidos no tiem, ko sastopu mežā. Tur dzīvojošie cilvēki bija kā zvēri. Tā kādu rītu es gāju un pēkšņi ieraudzīju pagara auguma vīru pelēkā “pufaikā”. Kad viņš mani pamanīja, tūlīt aizslēpās aiz eglītes un burtiski izgaisa,” atceroties bērnības ainas, stāsta G.Vilde. Viņš piebilst, ka Maigas māte Alma no mežabrāļiem uzpirkusi viņu salasītās ogas un sasietās slotiņas.
Tas, ka M.Tabaka, iespējams, nebija čekas upuris, bet gāja bojā no mežabrāļa rokas, šajā traģēdijā neko būtiski nemaina. Tā vai citādi pārstāja pukstēt kāda jūtīga sirds. Un valgundnieki to neaizmirst. Pateicoties novada bibliotekāres Ligitas Ķekares darbam, Maigas dienasgrāmata ievadīta datorā un pieejama interesentiem. Tā ir vairāk cerību, ka patiesība noskaidrosies.
***
Izraksti no Maigas Tabakas dienasgrāmatas
1945. gada 4. augusts
Tā dzīve griežas un griežas kā dzirnu rats. Samaļ visu, kas nespēcīgs gadās tā ceļā. Kas šo dzīves ratu var apturēt? Tas jāaptur. Cik daudzi tagad nīkst mežos un gaida šo brīdi! Mūsu zēni tāpat. Es katru dienu eju pie viņiem. Viņi visi trīs jautri un labi. Šodien atkal nošāvuši stirnu. Gaļas tagad netrūkst. Jā, cik daudz dzīvē šķēršļu un akmeņu. Cik viegli paklupt, lai vairs nekad nespētu piecelties vai arī pieceltos, ar dubļiem aplipis. Jau pagājušajā rudenī Lienīte apprecējusies ar čekistu. Vilis pats to pateica. Pēdējoreiz viņa pati nebrauca, bet atsūtīja draudzeni, lai to pasaka. Pašai nebija tik daudz uzņēmības, jo viņa Vili mīl. Tāpat arī droši viņš. Par Lienīti esmu pārliecināta, ka viņa savu kļūmīgo soli jau nožēlo. Kaut spētu pagājušo padarīt par nebijušu, kaut varētu visas kļūdas viegli izlabot! Bet to nevar.
7. augusts
Agrs rīts. Pulkstens tikai 6. Es visu nakti mocījos, jo nevarēju gulēt. Kādēļ? Vakar Vilis mani noskūpstīja. Vēlu vakarā aiznesu vakariņas, viņš nāca mani pavadīt, bija tik mīļš, un beigās tas notikās. Tas, ko es nekad nedomāju. Bet varbūt tas bija pirmais maldīgais skūpsts, kas vairs nekad neatkārtosies. Nezinu, vai es to vēlos vai ne. Dalbē izmukuši divi vācieši. Ir pie mums. Krievs meklē rokā. Lai viņiem izdodas laimīgi nokļūt dzimtenē!
Šorīt aiznesu brokastis. Atkal mīļš, kā arvien, nāk man pretī. Žēl viņa, jo viņš ļoti mokās, jo mani ļoti, ļoti mīl. Tas izklausās pēc joka, bet šoreiz tā ir tiesa. Vīrietis mani mīl? Vai es varētu viņu mīlēt? Viņš sauc sevi par muļķi, ka mani iemīlējis, jo viņam jau 29 gadi. Man tas vienalga. Bet kādēļ esmu tik skumja? Nē, es laikam viņu nemīlu nemaz. Patīk gan man viņš ļoti, bet mīla – tas ir kaut kas.
16. augusts
Tagad esmu drusku samierinājusies, jo zēni drīz ies prom. Un ir taisni nepanesami, ka Vilis mani mīl. Tagad man ir viens apmierinājums, ka viņš ies prom. Bet ja nu neaiziet? Nē, tas nedrīkst būt! Vakar atkal kāpu pa logu laukā. Viņš saka, vajadzējis mums abiem apdomāties jau sākumā. Bet vai es domāju, ka viņš mani tā iemīlēs. Saku, ka arī es viņu ļoti mīlu. Tā nevajadzētu, bet negribu viņu sāpināt. Cilvēks vismazāk pazīst pats sevi. Šonakt jāizguļas, varbūt rīt būs vairāk prāta. Ja nu es sāku mīlēt? Nedod Dievs! Es vēlētos ļoti, bet nezinu ko. Sirds tā ilgo mīlas, bet saprāts to liedz.
17. augusts
Skumjas un laime kā vītenes vijas. Šodien man nemaz nav skumji. Nakti labi izgulējos. Bet Emis neraksta, tas ir bēdīgi. Ļoti, ļoti bēdīgi. Rīt varbūt satikšu viņu pašu. Šmikus? Domāju par Šmiku. Kaut viņš būtu izlaidumā! Mana galva tomēr ir tukša kā izsmelta laiva.
