Pēc ļoti jauka ceļojuma, kura galamērķis bija Ungārija, atļaujos citēt mūsu televīzijas žurnālistu Jāni Domburu.
Pēc ļoti jauka ceļojuma, kura galamērķis bija Ungārija, atļaujos citēt mūsu televīzijas žurnālistu Jāni Domburu.
Izbraucot no Rīgas ļoti aukstā aprīļa dienā, acīm pavērās pierasta aina – aiz pilsētas visapkārt pletās atkritumu lauki. Lielais divstāvu autobuss kā kuģis valstījās lielajās asfalta bedrēs. Braucām ceļojuma pārņemti, un tas šoreiz nešķita svarīgi un traucējoši. Panorāma krasi mainījās, šķērsojot Lietuvas robežu. Lieli apstrādāti lauki, ciematu ēku puduri un gludi lielceļi. Autobuss dūca kā bite, un stundas ritēja līganā braucienā. Tā nokļuvām līdz Polijas robežai, jau satumsa, bet ceļš zem autobusa riteņiem joprojām vijās gludi. Pa laikam aiz logiem slīdēja ciematiņu un pilsētu ugunis.
Otrā rītā sasniedzām kalnaino Slovākiju. Motors smagi vilka lielo autobusu kārtējā kalnā un līgani nolaida no tā lejā. Mainījās klimats – ainavu apspīdēja spoža saule. Pusdienlaikā jau iebraucām Ungārijā. Pirmā pietura – neliela pilsētiņa Egera. Ziedoši augļu koki un plaši vīnogu lauki. Mūsu transports ar grūtībām ielocījās šaurajās kalnainajās ieliņās un pieturēja pie pirmās naktsmītnes. Mazliet noguruši no ilgā nakts brauciena, izvietojāmies mājīgajā viesu namā un gājām apskatīt pilsētu. Visi kā viens jūsmoja par sakoptību ielās, dārzos un kapsētā, kas atrodas pilsētā. Spriedām, cik daudzviet aizlaisti ir, piemēram, mūsu Baložu kapi. Priecājāmies par skaistajām puķu dobēm pie privātmājām ielas pusē. Pārsvarā ziedēja rozes. Nospriedām, ka pie mums tās droši vien būtu izrautas ar visām saknēm. Pārsteidza katra zemes stūrīša lietderīga izmantošana, jo tās kalnainajā apvidū pie mājām ir ļoti maz un ēkas ceļ divos stāvos. Pagalmos nekur neredzēja nevienu drazu kaudzi, uz ielas nomestus izsmēķus. Kaut arī bija svētku laiks un Ungārija ir vīnu zeme, ceļojuma laikā gandrīz nemanīja iereibušos. Budapeštā gan lielajos parkos redzējām gulošus cilvēkus, bet bija grūti pateikt, vai tie ir bezpajumtnieki. Ģimenes gāja uz baznīcu, bērni līdzās pieaugušajiem bez mūsējiem raksturīgās trokšņošanas un niķiem. Arī namu pagalmos viņi rotaļājoties neko nemeta zemē, un spēles nepavadīja skaļi kliedzieni. Acīmredzot šajā valstī cilvēkus interesē, kādi izaugs viņu bērni.
Devāmies iepazīt Egeres vecpilsētu. Pārsteidza ēku monumentalitāte, pārsvarā baroka celtnes, parkos ziedošie koki un lapu zaļums.
Ungārijas pilsētās un uz lielajām autostrādēm tikpat kā neredzēja policiju. Šoseju malās izlikti lieli atkritumu konteineri, un tās “nerotāja” bieza atkritumu kārta.
Vēlā vakara stundā atgriežoties Egerā no vīna pagraba apmeklējuma, ievērojām, ka pagalmos nerej suņi. To šajā zemē ir daudz, bet arī viņi radināti pie kārtības.
Garajā mājupceļā bija laiks padomāt, kā mūs pēc skaistā ceļojuma sagaidīs Latvija – pēc robežas šķērsošanas būsim iesviesti liesmojošos pērnās zāles laukos (ceļojumā tādus neredzējām, jo kūlas vienkārši nebija), piemēslotajā apkārtnē, pārplūdušajos un smakojošajos grāvjos gandrīz pilsētas centrā un, pats galvenais, bedrainajās ielās, kur “velns var kāju nolauzt”. Vēlētos zināt, kādi lēmumi tiek pieņemti pilsētas atbildīgo vīru kabinetos pēc nesenā lielā autobraucēju piketa. Arī ietves, izņemot pilsētas centru un vēl dažas vietas, maigi sakot, ir kriminālas.
Vai mēs esam sliktāki, slinkāki, dumjāki vai nabadzīgāki par tuvākiem un tālākiem kaimiņiem, ar ko mēs varam lepoties un ko parādīt viesiem? Varbūt nekur nebraukt, tad būs vieglāk? Neapmierinātība un sarūgtinājums rodas salīdzinot.
