Smagās tehnikas kolonnas, ugunskuri, cilvēku pūļi – tieši šādas ainas ataust acu priekšā, sākoties barikāžu laikam veltītajiem pasākumiem.
Smagās tehnikas kolonnas, ugunskuri, cilvēku pūļi – tieši šādas ainas ataust acu priekšā, sākoties barikāžu laikam veltītajiem pasākumiem.
Šajā dienā pirms 17 gadiem Baltijas un tai draudzīgās valstis nespēja noticēt, ka padomju okupantu specvienības uzdrošinājušās vērst savu bruņojumu pret cilvēkiem, kas bija sapulcējušies uz barikādēm pie Viļņas televīzijas torņa.
Toreiz nespējām iztēloties, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt Rīgā, lai arī sametinātie metāla kalni Doma laukumā un citviet liecināja, ka jāgatavojas ļaunākajam. Tomēr pagāja tikai nedēļa pēc traģēdijas Lietuvas galvaspilsētā, kad “melno berešu” asinssuņi Rīgā īstenoja uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Kaujiniekiem nebija gana ar iepriekš Vecmīlgrāvī nošauto Satiksmes
ministrijas šoferi, vajadzēja plosīties vēl, un uz jauniem upuriem ilgi nebija jāgaida.
Galu galā barikāžu laiks izvērtās par nežēlīgām ugunskristībām cīņā par brīvību. Tomēr sāpīgi, ka daudz kas palicis nenosargāts, vispirmām kārtām – cilvēku ticība, pārliecība un “stingrais mugurkauls”.
Piemēram, tālaika iekšlietu ministrs Vaznis, kuram bija tas gods kļūt par pirmo šā amata ieņēmēju pēc “padlatvijas” Šteinbrika, tagad, notirgojis pa “stobram” un iekārtojies advokātu saimē, sabiedrību, kas jau atkal gatava par sevi pastāvēt, izejot ielās, mierīgi nosauc par “aunu baru”. Daudzi atmodas politiskās vides aktīvākie ļaudis vēlāk uzskatīja par pareizu slēgt pilnīgi neloģisku savienību ar šaubīgas reputācijas darboņiem, lai tikai neizkristu no aprites. Bet tie, kuri toreiz bija gatavi dalīties ar pēdējo sviestmaizi un tējas karoti, kā atkritumi paslaucīti pagultē. Žēl.
