Ingmārs nometa izsmēķi, nospļāvās, sabāza rokas bikšu kabatās un devās iekšā.
Ingmārs nometa izsmēķi, nospļāvās, sabāza rokas bikšu kabatās un devās iekšā. Diena bija sākusies pavisam draņķīgi – viņš aizgulējās, skujot bārdu, savainojās, tad saķērās ar sievu. Atkal tā pati vecā dziesma, ka rēķini maksājami, bērniem vajadzīgi jauni ziemas apavi, dzīvoklis brēc pēc remonta, bet kaimiņi nopirkuši mašīnu, kura izrādās daudz jaunāka un modernāka par viņu braucamo.
Vīrietis vēra ēkas durvis. Viņam tās šodien likās neticami smagas! Nebija jau tas Ingmāra sapņu darbs. Kurš gan varēja iedomāties, ka viņam, inženierim ar augstāko izglītību, būs jāstrādā par preču piegādātāju? Kādreiz pasniedzēji puisim paredzēja spožu nākotni, pat zinātnisko karjeru. Pārmaiņu laikā šķita svarīgāk izvēlēties labāk atalgotu darbu, bet tagad Ingmārs ar skaudību noskatījās uz bijušajiem kursa biedriem, kuri, pārcietuši grūtības, nu gozējās starptautiskos semināros un pelnīja pāris tūkstošus latu mēnesī. Eh, vajadzēja viņam toreiz tos pāris gadiņus “nolauzt” zinātniskajā institūtā, gan jau kaut kā iztiktu. Taču tagad varētu veikt to darbu, kas patīk. Te, firmā, pat nav ar ko aprunāties, večiem interesē tikai aliņš, hokejs un iespēja kaut ko “nofenderēt”. Kaut vai iebiezinātā piena bundžiņu.
Viņš iegāja tualetē un neviļus uzmeta ciešu skatienu savam atspulgam spogulī. “Nu viens pretīgs mūlis – šķidri mateļi, rēta uz zoda un nespodrs acu skatiens,” viņš nodomāja, nepatikā noskurinājās un ķērās pie ikdienas darbiem. Šodien bija jāved makaroni un majonēze.
