Latgales melone ir LLU Lauksaimniecības fakultātes doktoranta Andra Bāliņa izpētes objekts.
Latgales melone ir LLU Lauksaimniecības fakultātes doktoranta Andra Bāliņa izpētes objekts
Pārlielupē Strazdu ielā ir vieta, kur patlaban ziemas salā zaļo granātāboli, kivi, papaija, kumkvats, ananass. Tā ir Augsnes un augu zinātņu institūta siltumnīca, kur strādā arī doktorants Andris Bāliņš, kas decembrī savā augstskolā bija izvirzīts nosaukumam “Gada zinātnieks”.
“Citi raud par globālo sasilšanu, bet es esmu silta laika piekritējs. Ja ir vēsa, lietaina vasara, kā tas, piemēram, bija 2006. gadā, man pietrūkst enerģijas rudenim un ziemai. Satraucamies par problēmu, ka, atmosfēras temperatūrai paaugstinoties, kusīs ledāji, celsies okeāna līmenis, bet nīderlandieši jau pierādījuši, ka mierīgi var dzīvot aiz dambjiem,” saka Lauksaimniecības fakultātes doktorants Andris Bāliņš. Lai kāda būs nākotnes realitāte, jaunais zinātnieks dzīvo ar domu, ka no klimatiskajām pārmaiņām jāiemanto kas labs. Protams, viņš pēta melones un citus eksotiskos augus ne jau tādēļ, ka klimatiskās izmaiņas tiešām notiktu tik katastrofāli krasi, ka mums, kā sešdesmito gadu studentu dziesmā teikts, nevajadzēs vairs šūt uzvalkus. Andra pētījumu aktualitāte ir bioloģiskajā daudzveidībā, unikālajos gēnos, kas piemīt piecdesmitajos gados Dvietē selekcionāra Paula Sukatnieka ieaudzētajām Latgales melonēm.
Kā pārvietoties Amerikā?
Savos sadzīves paradumos Andris iet pret straumi. Lielveikalos nopirkto pārtiku viņš pie kases ieliek mugursomā un reti lieto plastmasas maisiņus, kas taču piesārņo vidi. Arī pārvietošanās veids viņam ir dabai draudzīgs – velosipēds, to viņš min arī ziemā. Iznākot no savām Jelgavas naktsmājām – studentu Pētera ielas kopmītnēm –, Andris sēžas pie stūres un pēc desmit divpadsmit minūtēm ir darba vietā tā sauktajos Strazdos. Kājām būtu jāiet krietna pusstunda. Kādā ritmā dzīve ritēs pēc pāris dienām, kad Andris būs aizlidojis uz ASV, kur pie kolēģiem Illinoisas štata universitātē divu mēnešu kursos apgūs darba metodes gēnu inženierijas laboratorijā? To viņš vēl īsti nezina. Valodas grūtībām nevajadzētu būt, aukstumu, kāds tur patlaban uznācis – mīnus divdesmit grādu –, arī varētu pieciest. Bet vai spēs iztikt bez velosipēda? Viņš jau noskaidrojis, ka no viesnīcas līdz universitātei kājām jāiet vesela stunda. Draugi smejas, ka ierastais braucamrīks jāpako bagāžā līdzi. Vispār pirms ceļa Andrim sajūta ir maķenīt kņudīga, jo pirms tam ārzemēs būts tikai divas reizes –
zinātnieku semināros Lietuvā un Krievijā. Ar lidmašīnu vēl nav gadījies lidot, bet nu jāpārsēžas gan Amsterdamas, gan Detroitas lidostā. Taču zināms, ka Amerikā Andris nepazudīs. Kaut arī alga tādam jaunam zinātniekam Latvijā esot mikroskopiska (nav pa kabatai Jelgavā īrēt dzīvokli vai iegādāties automašīnu), kaut politiķos viņš jūtas vīlies un vēlēšanās nepiedalās, patriotisma Andrim esot pietiekami, lai atgrieztos dzimtenē.
Mīļākās mājas
Par tām Andris Bāliņš sauc nevis vecāku dzīvokli Siguldā, bet gan vecmāmiņas lauku mājas “Grīvas” Cēsu rajona Skujenes pagastā. Patlaban vecmāmiņa tur vairs nedzīvo, bet tieši tajā vietā neviļus sākušies viņa agronomiskie eksperimenti. Tas taču zēnam ir interesanti – dabūt gatavu, ka dobē izaug kukurūza! Tomēr, kad tuvinieki, Andrim pamatskolu beidzot, jautāja: “Par ko tu gribi kļūt?” viņš atbildēja – par fotogrāfu. Šī pusaudža aizraušanās saglabājusies līdz mūsdienām, taču tolaik tīņa gados viņš vēl mēģināja iestāties Rīgā pavāru skolā. Tas toreiz neizdevās, un atlika Siguldā pabeigt vakarskolu.
Mātes dots uzdevums
“Tev, dēls, tomēr vajadzētu studēt augstskolā,” kad vidusskola bija pabeigta, Andrim teica māte, kas ir pedagoģe. Tad viņš atcerējās latviešu valodas un literatūras skolotājas ieteikumu studēt kaut ko saistītu ar valodām, varbūt žurnālistiku. Tomēr galu galā Andris izšķīrās par specialitāti, kas vairāk saistījās ar dabu, viņa eksperimentiem Grīvās, proti, LLU Lauksaimniecības fakultāti. Kad pārrunās ar reflektantiem toreizējā dekāne Dzidra Kreišmane jautāja: “Vai ar vakarskolas izglītību augstskolu varēsi pavilkt?” apņēmīgais puisis atbildēja: “Jā.” Gluži vienkārši tas gan nenāca. Vajadzēja krietni pacensties, piemēram, fizikā. Vispirms nācās pārvarēt savu nepatiku, ko varētu formulēt ar frāzi: “Kam dārzkopjiem vajadzīga fizika?!” Pēc tam Andris paņēma sesijas pagarinājumu un parādu nokārtoja. Arī lopkopības kurss likās diezgan attāls no izvēlētā dārzkopības studiju virziena. Taču viens no puiša mīļākajiem rakstniekiem Džeralds Darels ar saviem mežonīgajiem savvaļas dzīvnieku aprakstiem pavēra ceļu arī šajā jomā. Radās pat kopīgs zinātnisks projekts ar docentu Ziedoni Grīsli, kas arī ikdienā brauc uz darbu pilī ar velosipēdu. Liela nozīme ceļā līdz bakalaura grādam bija mātes materiālajam atbalstam un draudzīgajam kursam. Studenti cits citam palīdzējuši saņemties un tikt galā ar visiem pārbaudījumiem. Atbirums bijis mazāks nekā citiem. No apmēram trīsdesmit jauniešiem, kas mācības sāka pirmajā kursā, sekmīgi līdz augstskolas diplomam tika apmēram puse.
Ceļā uz doktora grādu
Arī tagad, dzīvojot studentu kopmītnēs, Andris nav vienaldzīgs pret jaunāko kolēģu pūliņiem mācībās. Kā stāsta istabiņas biedrs Jānis Gmizo, viņš brīvprātīgi kļuvis par tādu kā zinātnisko konsultantu visam lauksaimnieku otrajam kursam.
Vai Andris varētu kļūt par mācību spēku? To doktorants pagaidām neņemas prognozēt. Viena no viņa autoritātēm ir diemžēl jau aizsaulē aizgājušais profesors Valdis Klāsens, kurš aizraujoši, ievijot asprātīgus jokus, lasīja augu fizioloģiju un mikrobioloģiju.
Kad reiz Andrim vajadzēja vadīt lekciju trešā kursa studentiem, viņš mācību vielu, ko bija plānojis klāstīt 45 minūtes, “nobēris” divdesmit minūtēs. Jebkuru nopietnu jaunu lietu iesākt nav viegli.
***
Viedoklis
Ina Alsiņa, doktoranta zinātniskā vadītāja:
Andris mums ir “tropiskās lauksaimniecības” speciālists. Mīlošais institūta kolektīvs viņam palaikam piegādā eksotiskus augus, ar kuriem viņš labprāt nodarbojas. Nopietni runājot, Andris ir sirsnīgs, ar augstu pienākuma izjūtu apveltīts doktorants. Zinātniskiem pētījumiem viņš izvēlējies Latgales melones, kas no ģenētiskā viedokļa varētu būt ļoti interesanti. Tajās attīstīts aukstumizturības un agrīnuma gēns. Latvijas melonēs salīdzinājumā ar dienvidos audzētajām ir vairāk nepiesārņotu taukskābju un C vitamīna.
