Šajā «Novadiņā» nolēmām publicēt tādu kā retrospektīvu socioloģisku pētījumu par to, kas ar mums, zemgaliešiem, noticis nežēlīgajos pārbaudījumos, kuri saistās ar Latvijas okupāciju, Otro pasaules karu.
Šajā “Novadiņā” nolēmām publicēt tādu kā retrospektīvu socioloģisku pētījumu par to, kas ar mums, zemgaliešiem, noticis nežēlīgajos pārbaudījumos, kuri saistās ar Latvijas okupāciju, Otro pasaules karu, kā arī sabiedriski normālās pārvērtībās, kas saistās ar urbanizāciju, lauku vides pārveidošanos.
Ideja par šādu pētījumu radās, gatavojot rakstus par pagājušajā nedēļā atzīmēto Jelgavas Latviešu biedrības 125 gadu jubileju. Ar Jelgavu saistīto izdevumu kolekcionārs Modris Ziemelis man iedeva 1930. gadā izdoto šīs biedrības 50 gadu jubilejai veltīto Jelgavas Dziesmu svētku programmu. Tajā bija minēti 26 kori, kas toreiz piedalījušies grandiozajā sarīkojumā. Pārsvarā tie bija no Jelgavas apriņķa. Interesanti, ka programmās bija iedrukāti ne tikai diriģentu un citu vadošo personu, bet arī gandrīz visu koristu uzvārdi (apbrīnojama dziedātāju pašapziņu veicinoša lieta). Pagājušajā nedēļā piezvanīju uz Bēni savai 84 gadus vecajai tantei Milijai Tambergai. Un pēkšņi atklājās, ka viņa var kaut dažus vārdus pateikt par gandrīz katru Bēnes Kultūras biedrības jauktā kora dalībnieku, kas dziedāja lielajos svētkos Jelgavā. Droši vien citādi tas ir pilsētās, kur cilvēki par apkārtējiem ļaudīm var pastāstīt mazāk. Bet es ļoti ceru, ka “Novadiņa” lasītāju vidū vēl varētu atrast tādus, kas zinātu liecināt par dziedātājiem Bramberģes sadraudzīgās biedrības “Līgo”, Elejas Izglītības biedrības, Līvbērzes sadraudzīgās biedrības “Dziesmu kronis”, Sesavas tautas nama, Svētes Sadraudzīgās biedrības korī un varbūt vēl kādos citos. Kas ar šiem dziedātājiem, latviešu kultūras kopējiem, vēlāk ir noticis? Domāju, būtu interesanti to noskaidrot.
Šoreiz – M.Tambergas stāstītais. Viņa, var teikt, visu savu mūžu nodzīvojusi Bēnē. Kolhozu laikos strādājusi par grāmatvedi, vairāk nekā 40 gadu bijusi laba sieva savam pirms pāris gadiem aizsaulē aizgājušajam vīram. Pārdzīvoto slimību dēļ pārim bērnu nebija. Protams, Milijas sacītais nav jāuztver kā neapgāžama patiesība. Laiks daudz ko atmiņā ir padzēsis. Tomēr arī desmit gadu vecumā cilvēks atceras diezgan spilgtas un būtiskas lietas.
Soprāni
Austra Grīnbergs: Bēnes skolotāja.
Lūcija Tomsons: strādāja pastā. Nāca jukas, kur palika, nezinu.
Rasma Rūvalds: saimnieka meita, apprecējās ar Krūtaiņu saimnieku Rūvaldu. Viņš bija arī aizsargos kāds priekšnieks. Rūvaldus neizsūtīja, viņi pārcēlās uz Kurzemi. Viens dēls vēlāk kļuva par agronomu un strādāja LLU mācību pētījumu saimniecībā Vecaucē.
Dora Veinbergs: vienkārša saimniece, viņas mājas “Jaunzemji” ir tepat uz Jelgavas pusi. Viņa ir aizbraukusi (emigrējusi uz Rietumiem) un laikam jau mirusi. Dorīte apprecējās ar Bēnes stacijas priekšnieka dēlu, ar kuru sagājās jau šeit. Šajos laikos bēniniekiem viņa savas mājas izrentēja. Tur ierīkoja cukurbiešu savākšanas punktu.
Erna Pāliņš: Putriņu saimnieka meita, skolotāja un kora diriģenta Mārtiņa Bergmaņa sieva. Ir dēls un meita, mazbērni. Bēnē gan neviena no viņiem tagad nav, bet domāju, ka visi ir Latvijā.
Ērika Dragheims: turpat blakus Putriņām Rakažu māju saimniece. Kāds bija vīrs, nezinu. Kur palika? Arī laikam aizbrauca.
Alīda un Milda Vildbergs: divas māsas. Vildbergs bija kuļmašīnas vadītājs, viņam piederēja liela māja Skolas ielā. Alīda agri nomira ar tuberkulozi, bet Milda nodzīvoja līdz pagājušajam vai aizpagājušajam gadam.
Olga Januševskis: Januševskis strādāja uz dzelzceļa kopā ar manu papu, bet Olga bija spolētāja Hantraka dzirnavās. Tur, izmantojot ūdens spēku, auda vadmalu, pusvadmalu, kleitu drēbes. Otrdienās produkciju veda uz Auces tirgu.
Leonija Neilands: viņu pašu nepazinu, bet vīrs – Gailīšu saimnieks – Leopolds Neilands (minēts tenoru sarakstā – red.) smagi cieta. Viņu atkāpjoties nošāva komunisti.
Elvīra Dvelis: smagi cietusi. Viņu partizānos nāvīgi ievainoja vācieši. Krievu laikā par Elvīru bija lieli raksti avīzēs un žurnālos. Ienākot krieviem, viņai Bēnē vairs nebija darba, un Elvīra piekrita, ka viņu ievēl par tautas tiesnesi un nosūta uz Ventspili. Dveļi dzīvoja diezgan trūcīgi, ģimenē pieci bērni. Dēls Voldis bija aizsargos. Vācu laikā viņš lielījies, ka tad, ja Elvīru dabūtu rokā, to saēstu ar zobiem. Pēc kara Voldis bez dokumentiem dzīvoja Latgalē. Kad māsa Irēna to uzzināja un devās brāli apciemot, viņš izlikās, ka viņu nepazīst. Irēna par to mums raudādama stāstīja. Māsa Ērika bēga uz Vāciju. Runāja, ka viņa gājusi bojā ar to kuģi.
Ella Daugulis: veca bēniniece. Strādāja Hantraka dzirnavās par audēju.
Zelma Mežulis, Zelma Ramutis: par viņām neko nezinu.
Alti
Paulīne Rūsa: skolotāja Bēnē. Nebija precējusies, par tālāko nezinu.
Marta Runis: ja es kaut ko nejaucu, Martas tēvs strādāja uz dzelzceļa, bet pati pastā bija telefoniste. Tolaik telefonisti dežurēja dienu un nakti. Vēlāk Bēnē Martas nebija.
Velta Eglīte: viņas māsa apprecēja pagasta sekretāru, kas bija Kundziņu saimnieks. Par Veltu gan neko nezinu.
Kristīne Tambergs: mana vecākā māsa. Gandrīz visu mūžu dzīvoja Bēnē, apprecējās 1938. gadā, meita dzīvo Ķemeros, mazbērni Saldū un citviet.
Alvīne Lācis: vienkārša saimniece Auces pagastā. Nav nemaz tik sen, kā nomira.
Olga Balodis: Bēnes saimniece.
Tenori
Augusts Zariņš: varētu būt, ka viņš ir no Bēnes daktera Nikolaja Zariņa dzimtas. Dakteris mani ir ārstējis. Domāju, ka kādu vakaru piecdesmito gadu sākumā Bēnē redzēju viņa dēlu Leonīdu, ko pēc kara amerikāņi bija nometuši ar izpletni Kurzemē. Vēl pirms apcietināšanas viņš ar dažiem bēniniekiem paspēja satikties.
Žanis Jukna: saimnieka dēls, aizsargs. Komunisti viņu meklēja rokā. Kur palika, nezinu.
Žanis Kadiķis: oh, Bēnes zieds! Galdnieka dēls un par galdnieku tēva darbnīcā strādāja. Vienreizējs cilvēks! Bija aizsargs. Kur palika? Vai tiešām būtu aizbraucis (emigrējis – red.)? Redz, kāda tā galva, ka nevar visu atcerēties!
Roberts Lācis: nāca no Auces puses, dzīvoja pie pagastu robežas. Tolaik jau galvenā satiksme bija velosipēdi.
Basi
Jūlijs Gedrovics: koristes Rasmas Rūvalds tēvs. Viņa māja bija tur, kur tagad pārtikas veikals. Viņam arī tur bija veikaliņš. Nekāds lielais, bet iztika.
Oskars Puriņš: oh, zelta base! Tepat Ciroles kapos apglabāts. Cilvēks bija labs. Tikai nelaime viena – nevarēja atteikties no iedzeršanas. Kad atbrauca no izsūtījuma Krievijā (ilgi gan viņš tur nebija), tad nu gan pudelē vairs neskatījās, teica, ka savā mūžā diezgan izdzēris. Apprecējās tikai pēc kara, bērnu nebija. Man no viņa mājās ir spieķis – no tā laika, kad Oskars vairs nevarēja pastaigāt.
Eduards Kupfers: viņu nošāva krievi. Kad tas bija? Cikos no rīta? Ka es kaut ko nesamuldu. Vai tas nebija viņš, kas šāva uz komunistiem?
Roberts Stengels: pasta priekšnieks. Zelta cilvēks. Miermīlīgs, ar visiem varēja saprasties. Viņi no mums ņēma pienu, ko mēs ar māsu pienesām klāt. Sieva Stengelam nekur negāja, bet viņš bija sabiedrisks. Divi dēli. Viens palika šeit. Otrs dzīvoja Amerikā. Viņš, atbraucis šeit, uzlika kapos piemiņas plāksni.
