Gunārs ir zinātkārs un apķērīgs trīspadsmitgadīgs puika, ap kuru bieži pulcējas bērni. Viņš pārvietojas riteņkrēslā. Viņam ir uzstādīta diagnoze He – Hočkina limfoma. Ir paralīze un smaga deformācija.
Gunārs ir zinātkārs un apķērīgs trīspadsmitgadīgs puika, ap kuru bieži pulcējas bērni. Viņš pārvietojas riteņkrēslā. Viņam ir uzstādīta diagnoze He – Hočkina limfoma. Ir paralīze un smaga deformācija.
Zēns saslima desmit gadu vecumā, un kopā ar viņu visus šos trīs gadus ir viņa mamma Aija un māsa Kristīne. Tas, kas šajā laikā ir pārdzīvots, brīžiem šķiet sirreāls un neiespējams.
Līdz desmit gadu vecumam viss bija brīnišķīgi – Gunārs spēlējās, labi mācījās. Līdz kādu dienu sāka sāpēt mugura, rokas, kājas. Arī pēc vairāku ārstu konsultācijām sāpju cēloni nevarēja konstatēt. Gunāram uztaisīja rentgena uzņēmumu. Kāds gados vecāks Jelgavas slimnīcas ārsts sacīja Aijai, ka viņam aizdomīga šķiet viena vieta zēna mugurkaulā, taču viņš neesot neirologs un ieteica konsultēties ar speciālistiem.
Tad Gunārs nokļuva Rīgā, Bērnu klīniskajā Universitātes slimnīcā. Tika uztaisīta asinsanalīze un atzīts, ka tā ir ciešama. Tikai pēc divām nedēļām tika veikta datortomogrāfija. Ārstu vilcināšanās iemesls bija vienkāršs: tam neesot pamatojuma. Sāpes turpinājās.
Stāsta Aija: «Redzu, ka Gunārs paliek ar kuprīti, neēd. Aizeju parunāties ar ārsti. Viņa prasa, kādi mums mājās sadzīves apstākļi, varbūt bērns vienkārši negrib braukt mājās. Es biju šokā un nolēmu vest Gunāru projām. Ārste saka: brauciet – es tādus bērnus ar histēriskām mammām neārstēju. Pirmdien grasījos doties viņam pakaļ, bet sestdien Gunārs kļuva paralizēts. Aizbraucu uz slimnīcu un tā septiņus mēnešus tur ar dēlu paliku. Pārdzīvojām visu: komu, klīnisko nāvi, ķīmijterapijas. Gunārs sākumā bija paralizēts viss, arī roka un mute. Tagad dēls runā, rokas kustas. Tikai mugurkaula deformācija ir briesmīga, pat man kā mātei, kas viņu katru dienu ģērbj un apkopj, šermuļi iet caur kauliem.»
Cerība – konsultācija «Vaivaros»
Gunārs ar mammu jau reiz ir bijis nacionālajā rehabilitācijas centrā «Vaivari». Zēna stāvokļa stabilizēšanā ļoti palīdzējušas fizioterapijas procedūras, tonizējošas masāžas, terapija ar zirgiem.
Arī pašlaik Gunāra un viņa mammas cerības saistās ar «Vaivariem». Viņi ļoti grib nokļūt uz rehabilitāciju un konsultāciju pie Ortopēdijas nodaļas vadītāja Genādija Rosļakova. Aija saprot, ka uzturēšanās «Vaivaros» maksā naudu, kuras viņiem nav, jo onkoloģiskajiem slimniekiem šai centrā uzturēšanās par brīvu nav paredzēta. Gunāram ir piedāvāts braukt uz Baltezera bērnu rehabilitācijas slimnīcu, taču viņi no tā atsakās. «Mums vajag satikt ārstu. Mums vajag to, ko vajag. Mēs tur nebraucam izklaidēties,» viņa saka.
Aija necer, ka pēc iespējamās operācijas Gunārs sāks staigāt. Viņa cīnās par to, lai Gunārs varētu sēdēt un pārvietoties ratos. Jo, kas tad var būt skaistāks par dzīvi, kaut vai ratos. «Jūs sēžat, nevarat paiet – šausmas! Bet tā ir dzīve jebkurā gadījumā,» tāda ir Aijas pārliecība.
Pie atteikumiem Gunāra mamma jau ir pieradusi. Mūsu valstī medicīnas finansējums ir tāds, ka tai nav izdevīgi smagi slimi invalīdi. Izmeklējumi un medikamenti ir dārgi, taču vienam cilvēkam atvēlētais naudas daudzums no tā nemainās. Tāpēc bērnu invalīdu vecākus medicīnas iestādēs un arī citur labprātāk redz ejam nekā nākam, jo viņi parasti kaut ko prasa. Prasa savam bērnam, kas nav tāds kā «normāli» slimojoši pacienti.
«Man parasti atsaka. Bet cik tad var prasīt, ja atsaka,» Aijas balsī vairs nav rūgtuma. Vienkāršs piemērs: Gunāra slimības vēsturē ir ierakstīts, ka zēnam labvēlīgas ir tonizējošas masāžas. Taču diemžēl par tām Aijai jāmaksā pašai. Gunāram ikdienā ir nepieciešamas higiēnas preces. Kādreiz onkoloģiskie slimnieki tādas varēja saņemt bez maksas par 10 latiem mēnesī, bija 50 procentu atlaide antibiotikām. Tagad tas ir atcelts. Vienīgi bez maksas ir palicis tramadols, taču tas Gunāram nav vajadzīgs.
Brīžiem nepārspējama šķiet ministrijas ierēdņu attieksme. Tā viena darbiniece ir piedāvājusi Gunāru iekārtot kādā iestādē. Aija: «Saku, vai jūs pašu nevajag kaut kur iekārtot. Viņa man: tā jums būs labāk. Atbildu: paldies, man būs labāk, ka viņš ir man blakus.»
Gunāra mamma rāda kaudzīti rakstisku atteikumu. Cinisks šķiet teikums kāda ministrijas skaidrojuma beigās, kur ir piemetināts, ka tādi un tādi ārsti ir administratīvi sodīti par nekvalitatīvu Gunāra ārstēšanu. «Man nevajag šos sodus, man vajag padomu,» tā Aija.
Kā tikt ar visu galā
Vasarā ir vieglāk. Gunārs daudz laika pavada ārā. Ar saviem ratiņiem aizbraucis pat līdz RAF masīvam un jaunajam veikalam «Arka». Aija atzīst, ka bieži baidoties, ka Gunārs ir tik tālu. Taču viņam vienmēr apkārt ir bērni – puisis māk saistīt cilvēkus. Ap Gunāru riņķo puikas divriteņos, arī mājās bieži vien ir tā, ka pusaudžu pilns. Sastrīdoties jau arī savu reizi, taču tas pieder pie lietas.
Skolas laikā pie Gunāra divreiz nedēļā nāk skolotāja. Puisim patīk vēsture, ģeogrāfija, arī matemātika. Taču visvairāk Gunāram patīk datori. Aija saprot, ka tādu nespēs dēlam nopirkt. Diemžēl.
Reizēm Aija uzdod sev jautājumu, kā viņa tiek ar visu galā un atzīst: «Pirmos divus trīs mēnešus man likās, ka netikšu. Nevarēju ieiet pie Gunāra palātā. Par katru sīkumu raudāju. Raudāju es, raudāja arī Gunārs. Bet kāds labums, ja sērošu un raudāšu?
Gunāram bija vajadzīgas sešas ķīmijterapijas. Taču ārste uzskatīja, ka slimības pēdējā stadijā tādu nav vērts dot. Arī zāles bija domātas pieaugušam organismam. Lūdzos, lai taisa. Ārste apgalvoja, ka viņš jau pēc pirmās būs beigts. Saku – lai! Varbūt nebūs. Kā to var zināt! Sāka šo procedūru un Gunāru pat reanimācijas nodaļā ārsti negribēja ņemt pretī. Es situ savu bērnu un bļāvu, ka viņš mani nedrīkst pamest. Pēc trešās terapijas vairs nespēju uz to visu skatīties un paņemu Gunāru mājās. Ārste man to pārmeta. Prasu, vai dzīvos? Viņa – nē! Tad kāda starpība, ja viņš vairs nedzīvos. Taču pagājuši jau trīs gadi, un Gunāra stāvoklis ir stabils.»
Cilvēki mums apkārt
Šajos trijos gados Aija un Gunārs līdz mielēm ir izbaudījuši dažādu cilvēku attieksmi. Tā to nelaimīgo darvas karoti medus mucā spēj ieliet sanitāre, kas izlamā Gunāru, kas, lūk, ar saviem invalīda ratiņiem ir uzbraucis uz viņas tikko izmazgātās grīdas. Bet puika bija ieradies apciemot mammu slimnīcā pēc grūtas operācijas. Aija atzīst, ka viņu rajonā dzīvo jauki cilvēki, kas saprotoši izturas pret viņas dēlu, taču vienu tanti kaitina pat tas, ka Gunārs apstājas netālu no viņas vārtiņiem. «Labāk paej garām un neievēro, ja nepatīk. Bet kāpēc tik daudz ļaunuma?» Aija ir neizpratnē.
Protams, gribas atcerēties labo. Vissirsnīgākie vārdi tiek bērnu slimnīcas 20. nodaļas Gunāru ārstējošajai ārstei Žannai Kovaļovai. «Kad Gunāram bija ļoti slikti, viņš gribēja ar Žannu (tā viņš sauc ārsti) kopā noskatīties filmu par doktoru Dūlitlu, un viņa skatījās. Gribēja ar viņu kopā paēst, un viņa ēda. Ārsta pienākums nav aptecēt svešu bērnu, bet viņa to darīja,» stāsta Aija.
Daudz Gunāra ārstēšanā palīdzējis docents Lugovskojs. Par šiem mediķiem Aija saka, ka viņi pasaka acīs patiesību un piebilst – brīnumi notiek. Jelgavā būtu grūti iztikt bez ķirurģes Ārijas Ozoliņas un Staru diagnostikas nodaļas vadītāja Edmunda Kalniņa. Pateicoties Dinai Kurzemniecei, Pils aptiekā Gunāra vajadzībām Aija vairākkārt ir saņēmusi higiēnas preces.
Pateicoties Jelgavas lielo ģimeņu centra «Spiets» priekšsēdētājas Ineses Pakrēsles aktivitātei, Gunāra rehabilitācijai «Vaivaros» ir sākta ziedojumu vākšana un atvērts konts. I.Pakrēsle lūdz privātpersonas, ja rodas problēmas ar naudas pārskaitīšanu, zvanīt viņai pa tālruni 3045209.
Mēs katrs dzīvojam savā pasaulē ar prieka brīžiem un raizēm, kuras mums šķiet nepārvaramas. Varbūt ir vērts kādreiz iebraukt «paralēlajā joslā» un paskatīties, kā dzīve rit tur.
Ziedojumus Gunāra Saknes rehabilitācijai var pārskaitīt a/s «Hansabanka» Jelgavas filiālē, kods 310101717, mātes Aijas Saknes konts 551001055529, ar norādi «Gunāram Saknem ārstēšanai – rehabilitācijai».
