Grūtākais vecums invalīdiem ir no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem. «Ziedkalnē» tādu daudz. Tāpēc labi, ka pie mums atkal dzīvo arī pensionāri.
Grūtākais vecums invalīdiem ir no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem. “Ziedkalnē” tādu daudz. Tāpēc labi, ka pie mums atkal dzīvo arī pensionāri. Izmaksas vienam cilvēkam sasniegušas 280 latu un 23 santīmus mēnesī. Dienā – deviņi lati un 21 santīms. Uz 150 iedzīvotājiem 86,5 darbinieku štata vietas, bet nodarbināto ir vairāk, jo uz nelielu darba slodzīti iesaistījušies arī daudzi pansionāta iedzīvotāji. Kopj apkārtni, telpas, ravē, gludina veļu, veic citus darbiņus. Tas palīdz gūt pašapziņu, nodrošina papildu naudiņu un darba stāžu, kas ir būtiski. Norisinās kultūras aktivitātes atbilstoši viņu spējām. Šogad ar teātra iestudējumu, dziesmām un sarīkojumu dejām piedalīsimies festivālā “Solis” Dailes teātrī.
Vai pansionāts ir labs risinājums? Protams, lieliski, ja ir citas iespējas, bet vienmēr būs cilvēki, kuri nespēs dzīvot vieni. Grupu dzīvokļu, dienas centru joprojām nepietiek. Jautājums ir komplicēts un jārisina ne tikai Labklājības ministrijas, bet valsts līmenī. Ideāli būtu, ja aprūpes centrā varētu ievietot uz laiku, kamēr vecāki ārstējas vai brauc atpūsties. Tā pamazām arī vieglāk pierast, ja turpmāk nāksies dzīvot ilglaicīgi.
Pašlaik septiņi cilvēki aizgājuši uz pusceļa mājām Rūjā un Kalupē. Ir ļoti daudz to, kuri pat nevēlas kaut kur doties. Domāju, tas ir labi, jo viņu naivo uzticēšanos var izmantot negodīgi cilvēki.
Iespējai doties uz pusceļa māju ir vairāki ierobe˛ojumi, tai skaitā administratīvie. Ja konkrētā pašvaldība neuzņemas atbildību, šāds risinājums nav iespējams.
Gribu pateikties Priekuļu pagasta pašvaldībai, kura atrod laiku apciemot savējos svētkos. Būtu priecīga, ja atklātos, ka ir vairāk tādu vietvaru. Mums ir vēl viens labs piemērs. Meitene no Tērvetes novada, kura ilgi gaidījusi uz vietu, izrādās, nespēj pierast, un pašvaldība pašlaik domā, kā nokārtot viņas atgriešanos pagastā.
Diemžēl tikai desmit cilvēkiem ir savējie, kas atbrauc ciemos, bet gaida visi. Tomēr negribu vainot vecākus un radiniekus. Ir dažādas situācijas. Ne visi vieglu sirdi atdod savu tuvinieku. Jāņem vērā, ka, vecākiem novecojot, rodas jautājums, kas notiks ar viņu bērnu. Kam viņš būs vajadzīgs, kas rūpēsies? Uz vietu jāgaida aptuveni divi gadi. Tāpēc atbalstu tos vecākus, kas, rūpējoties par atvasi, viņu šeit ievieto. Tomēr ir arī ļoti skumji gadījumi. Bērni brauc meklēt tuviniekus, bet atrod tikai noraidījumu. Lai pasaudzētu no sāpēm, cenšamies šo vēlmi novirzīt citā gultnē. Viņiem ļoti gribas parunāties, tāpēc ceturtdienas cenšos tam izbrīvēt.
Domāju, katram šajā pasaulē ir savs uzdevums. Priecājos, ka pamazām arī Latvijā atrodas cilvēki, kuri vēlas finansiāli atbalstīt.
Robe˛a nonākt vai nenonākt šādā iestādē ir ļoti trausla. Par to parasti nedomājam, līdz notiek nelaime.
