1997. gada 1. jūlijā Latvijā darbu sāka Militārā policija.
1997. gada 1. jūlijā Latvijā darbu sāka Militārā policija. Šīs struktūrvienības pirmais uzdevums ir kontrolēt likumības ievērošanu Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), cīnīties ar disciplinārpārkāpumiem, kā arī gādāt par drošību un kārtību ikvienā vienībā neatkarīgi no tās dislokācijas vietas. Militārās policijas komandiera pienākumu izpildītājs pulkvežleitnants Kārlis Rihters atzīst, ka joprojām armijā tiek konstatēti daudzi pārkāpumi: «Diemžēl armijā dien liels procents personu, kurām ir nepabeigta pamatskolas izglītība, iespējams, tādēļ dažādi disciplinārsodi jāpiemēro gandrīz katru dienu. Visbiežāk tie ir saistīti ar patvaļīgu prombūtni no dienesta vietas, taču gadās arī pa kādai zādzībai un alkohola lietošanas reizei. Pa laikam atklājam, ka armijā nonākuši cilvēki, kas cenšas dezorganizēt sistēmu un kārtību. Ir bijuši arī gadījumi, kad dienesta vietās ienestas dažādas toksiskas vielas. Tiesa gan, narkotiku lietošana vēl nav konstatēta. Lai tas nenotiktu arī turpmāk, ļoti cītīgi strādā pretizlūkošanas dienests. Jāatzīst, ka pamazām izdodas izskaust «ģedovščinu», un šādi pārkāpumi vairs netiek fiksēti tik bieži kā agrāk.»
K.Rihters norāda, ka viņa komandētās policijas otrais uzdevums ir apsargāt valstij sevišķi svarīgus objektus. Liela struktūrvienība Militārajā policijā ir arī Izziņas daļa, kas izmeklē Aizsardzības ministrijas struktūrvienībās notikušus noziedzīgus nodarījumus, kā arī meklē bezvēsts pazudušas militārpersonas – visbiežāk tie ir obligātā militārā dienesta karavīri, kas patvaļīgi atstājuši dienesta vietu. K.Rihters vērtē, ka šajā jomā darbs rit veiksmīgi un līdz šim tikai viena persona spējusi izvairīties no atbildības, bet arī to atradīs.
Ne mazāk būtisks Militārās policijas pienākums ir pavadīt dažādas valstij nozīmīgas un bīstamas kravas, kā arī augsta ranga ārvalstu militārpersonas. K.Rihters atzīst, ka visbiežāk iedzīvotāji par Militāro policiju uzzina tieši tad, kad tā pilda šos pienākumus: «Gandrīz piecas dienas nedēļā tiek saņemts uzdevums kādu kravu nogādāt no punkta A uz punktu B – nereti tie atrodas pretējās Latvijas malās. Lai maksimāli izvairītos no neērtību radīšanas iedzīvotājiem un sev, darbs tiek plānots tā, lai eskorts uzdevumu veiktu naktī. Maršrutos maksimāli izmantoti apvedceļi, lai nebūtu jābrauc caur apdzīvotām vietām. Tomēr gadās, ka kravas jāved dienā un arī pa pilsētām. Tieši pēc šādiem gadījumiem gadās uzklausīt pārmetumus par nesamērīgi ātru un pārējos autovadītājus ignorējošu braukšanu. Ar nožēlu jāatzīst, ka ne visi autovadītāji apzinās, ko nozīmē pavadīt trīs četrus vai vēl vairāk kilometrus garu kolonnu (garākā stiepusies astoņarpus kilometrus) tā, lai pa vidu neviens neiesprauktos, lai kustība netiktu traucēta un krava, kas bieži vien ir ļoti sprādzienbīstama, tiktu nogādāta galamērķī. Diemžēl joprojām ir šoferi, kas, ignorējot satiksmes noteikumus un neapzinoties Militārās policijas tiesības, cenšas no eskortiem gūt savu labumu – «iesēžas astē» kolonnai, pieskaņojas tās ātrumam, tādējādi vēl vairāk traucē pārējiem braucējiem un vienlaikus cenšas izvairīties no Ceļu policijas. Līdz šim gan Ceļu policija – īpaši Jelgavā un Bauskā – spējusi veiksmīgi organizēt satiksmi atbilstoši vajadzībām. Savukārt aizrādījumus par it kā pārlieko ātrumu, ar kādu pārvietojas eskorti, atļaušos noraidīt. Braukšanas ātrums vienmēr tiek izvēlēts atbilstoši tehnikas un ceļa stāvoklim. Bet, tā kā Latvijā vairums ceļu ir vai nu pārlieku līkumaini, bedraini vai kā citādi nepiemēroti ātrai un drošai braukšanai, bet Militārās policijas automašīnas nav tās jaunākās, pārlieku ātri pārvietoties vienkārši nav iespējams. Atzīstu, ka ir gadījumi, kad augsta ranga ārvalstu militārpersonas saskaņā ar pastāvošo kārtību un noteikumiem tiek eskortētas ar ātrumu 150 – 160 kilometru stundā. Taču visas personas, kas sēž pie Militārās policijas mašīnas stūres, ir profesionāli autovadītāji, kas lieliski zina savu darbu, tādēļ bažām par viņu braukšanu nav pamata.» K.Rihters vēl piebilst, ka dienests Militārajā policijā tomēr ir salīdzinoši prestižs un gribētāju tajā iekļūt ir daudz vairāk nekā štata vietu. Bez tam Militārās policijas darbinieki regulāri papildina savas zināšanas gan dažādos kursos tepat Latvijā, gan arī dodas pieredzes apmaiņas braucienos uz citu valstu līdzīgām struktūrām, līdz ar to katrs policists savu darbu cenšas darīt perfekti un iedzīvotājiem Militārajai policijai vairāk vajadzētu uzticēties.
