Šoreiz visas septiņas dienas ir kā viena, jo kopā ar saviem pieciem bērniem vecumā no desmit mēnešiem līdz deviņiem gadiem devāmies svētceļojumā. Bez pulksteņa. Arī mobilais tālrunis pusceļā pazuda. To droši vien atradīs kāds sēņotājs Aknīstes mežos.
Šoreiz visas septiņas dienas ir kā viena, jo kopā ar saviem pieciem bērniem vecumā no desmit mēnešiem līdz deviņiem gadiem devāmies svētceļojumā. Bez pulksteņa. Arī mobilais tālrunis pusceļā pazuda. To droši vien atradīs kāds sēņotājs Aknīstes mežos.
Svētceļojums ir vieta, kur mainās laika un telpas izjūta. Viss notiek citādi. Man uzdeva jautājumu, vai nebaidos doties tik tālā un grūtā ceļā ar bērniem. Es atbildētu, ka vairāk baidos nepaklausīt aicinājumam. Tā, soli pa solim nepaklausot, zaudējam saikni ar Dievu. Var jau teikt – paaugsies bērni, un tad. Bet vienmēr atradīsies kāds iemesls, lai neietu.
Mēs, jelgavnieki, bijām motorizētākā grupa – pieci bērnu ratiņi, tas nav nekāds nieks. Man bija trīs ratiņi, arī četrgadīgajai Martai – ja ceļā nogurst, lai varam doties tālāk. Vēlāk ratiņstūmēju netrūka, un vieglāk ir iet, nedaudz pieturoties. Man vajadzēja ļaut, lai citi palīdz. Nebiju šajā ceļā viena ar saviem bērniem. Nedrīkstēju sevi žēlot, tad paliktu grūtāk. Scenārijs katru dienu līdzīgs. Pulksten sešos celšanās, tad laudes (lūgšana un dziedājumi), kravāšanās, brokastis, ceļš, pusdienas, ceļš, vakariņas. Bērni iejutās viegli, tikai pirmajās dienās šķita pagrūti. Katram bija “piestiprināts” krustvecāks, kas rūpējās, uzmanīja, palīdzēja.
Notika jauki pasākumi, uzvedumi, kas tika zibenīgā ātrumā un ļoti radoši sagatavoti. Vienu reizi atceros, ka gāju, ieķērusies rokās kādam cilvēkam, un ejot piemigu. Tā visiem bija grūtākā diena. Brokastojām pulksten sešos no rīta, bet pusdienas bija tikai četros pēcpusdienā. Daudziem reiba galva. Tikām līdz Neretai, un viss atkal bija labi.
Gribēju šajā ceļā doties tā klusītiņām, lai neviens neko pat neuzzina, bet iznāca citādi. Pirms atgriezos mājās biju pieminēta gan “Neatkarīgajā”, gan “Lauku Avīzē”.
Pēdējā dienā, kad spēki jau izsīkuši un tuvojāmies finišam, jutāmies tik izslāpuši pēc veldzes, ka metāmies ezerā ar visām drēbēm, un tādi pusslapji iegājām Aglonā.
Katru dienu labākais laiks bija klusais jeb zelta. Pēc tā ilgojos visvairāk. Es gāju, un man sirdī bija dziļš miers, uzticēšanās un paļāvība. Esmu ieguvusi vairāk, nekā cerēju. Tomēr to nevar pateikt šodien avīzē. Esmu iemācījusies baudīt klusumu. Tieši tajā vislabāk sakārtot sevi un sadzirdēt kluso balsi.
