Francijas pilsētā Kannās ir beidzies viens no prestižākajiem un ietekmīgākajiem kino festivāliem. Uz sarunu par kino lomu viņa dzīvē “Ziņas” aicināja Viktoru Freibergu. Docents, pētnieks, tulkotājs, kino zinātnieks un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītājs. Pašlaik Viktors ir jelgavnieks, kaut arī viņa dzimtā puse ir Madona.
– Jūsu dzīve saistās ar kino. Kā sākās aizraušanās ar to?
Negribu gari gremdēties senās atmiņās, bet atceros, ka faktiski ap sešdesmitajiem gadiem ar tēvu ļoti bieži svētdienās gāju uz kino. No vienas puses, jau nebija, uz ko tajos laikos iet, bet, no otras puses, bija arī ļoti labas filmas. Nebija jau tā, ka mēs neko nezinājām, neredzējām. Patiesībā, mani vienkārši fascinēja kino, un tas ir neizskaidrojams fakts. Tajos laikos jau nebija cita varianta, kā skatīties kino tikai uz lielā ekrāna. Kad mācījos, es ļoti bieži gāju uz kino. Piemēram – Mikelandželo Antonio filma “Profesija: reportieris” (ārkārtīgi sarežģīta filma, un to sarežģītību sāku tikai vēlāk apjēgt) – šo filmu es aizgāju noskatīties trīs reizes vienā nedēļā. Nevarētu teikt, ka es no tās filmas uzreiz daudz sapratu, bet pat tagad vēl atceros, ka tur bija dažādi trokšņi, skaņas un visa tā atmosfēra bija tik atšķirīga no tās vides, kurā mēs dzīvojam.
Es pat sāku mācīties poļu valodu, jo ik pa reizei iznāca žurnāls, kur uz pēdējā vāka bija dažādas ziņas par ārzemju jeb Rietumeiropas kino, un tur bija filmu kadri, kurus tolaik nebija iespējams redzēt uz ekrāna. Viss aizgāja tiktāl, ka sāku tulkot filmas. Viens no maniem lielākajiem pārdzīvojumiem pozitīvā gaismā bija Serdžo Leones filma “Reiz Amerikā” (Sergio Leone “Once upon a time in America”) filma, kura mani neizskaidrojami aizrāva. Tajā bija fantastiska aktieru buķete, un tā bija uzņemta patiešām fantastiski, lai arī filmas garums ir ap četrām stundām. Tajā filmā vispār ir ļoti sarežģīta vēstījuma struktūra un grūti saprast laiku. Manai aizrautībai ar kino izšķirošā nozīme bija diviem notikumiem. Viens no tiem bija, kad Juris Civjans brauca uz Rīgu, kur bija sarīkota mēmā kino skola. Toreiz biju tur tulks un mani tur redzētais un piedzīvotais tā aizrāva, ka es arī vēlējos kaut ko vairāk darīt saistībā ar kino. Tolaik sadraudzējos ar profesori no Londonas Universitātes Bērbekas koledžas un viņa piedāvāja apmesties pie sevis Londonā. Tajā laikā notika Londonas kino festivāls, kurā es ieguvu akreditāciju, lai gan, godīgi sakot, tā bija diezgan slikta akreditācija, jo tā ļāva tikai tikt uz rīta seansiem. Nezinu, kā viss notika, bet es devos uz Britu padomi Londonā, un viņi man iedeva atslēgas no kino zāles, un tur pa vakariem pēc kinofestivāla seansiem es skatījos filmas. Tā arī man radās doma, ka kaut kas ir jādara šajā jomā. Man nav formālas izglītības kino teorijā, bet par mierinājumu es sev varu teikt, ka faktiski visa kino teorija balstās un izriet no literatūras teorijas, kas bija mana specialitāte. Pēcāk sāku kino teoriju pasniegt universitātē un piedāvāt C daļas kursus par kino. Protams, ļoti daudz bija jālasa pašam, un tā tas viss aizgāja, bet esmu priecīgs par to.
– Filmu ir svarīgi skatīties uz lielā ekrāna. Kāpēc tas ir tik svarīgi?
Tas man šķiet pašsaprotami. Pašlaik tas nav iespējams, bet, kad cilvēks atrodas lielajā zālē ar lielo ekrānu, viņš nonāk ļoti intīmās attiecībās ar uzņemto filmu. Kaut vai fakts, ka skatītājs sēž tumšā zālē. Tur viņš nonāk tādā pusnomoda stāvoklī. Un vēl pati filma ievelk. Sākotnējais kino process jau bija paredzēts, ka kino būs tikai uz lielā ekrāna. Pašlaik, protams, mēs balansējam, jo ir arī tādas filmas, kuras ir paredzētas tikai datoriem. Man patīk kino, kur var absolūti aizmirsties un iegrimt filmā. Savulaik, kad tulkoju filmas, pārsvarā skatījos tās un tulkoju, nevis izmantoju tekstus.
– Jūs minējāt, ka, lielajā kino zālē, izslēdzot gaismas, rodas iemidzināšanas efekts. Vai esat kādreiz seansa laikā aizmidzis?
Jā, ir viena filma, kurā es ļoti labi izgulējos. Tā bija Larsa fon Trīra “Manderlija”, tā bija šausmīgi gara un garlaicīga filma. Es konstatēju, ka aizmigu, bet man pietika, ka es redzēju filmas sākumu un beigas.
– Jūs ļoti labi pārzināt ārzemju kino, bet vai sekojat līdzi arī vietējam kino?
Protams, to es daru, bet iemesls, kāpēc es par to nerakstu, ir, ka visi to vien dara, kā raksta par latviešu kino. Izcilākais latviešu režisors, ko vienmēr esmu deklarējis, ir Rolands Kalniņš. “Akmens un šķembas” un “Četri balti krekli”, tās ir izcilas filmas. Arī jaunākās paaudzes kino es cenšos noskatīties. Vienīgi neesmu vēl redzējis Dāvja Sīmaņa filmu “Gads pirms kara”. Man patika Alises Zariņas “Blakus”, bet otrreiz neskatītos, jo tur man viss skaidrs. Tīri labi patika arī Viestura Kairiša “Pilsēta pie upes”. Filmas es noskatos, bet ir cilvēki, kuri vairāk specializējas tieši latviešu filmās un par tām raksta.
– Kā Jūs vērtējat vietējā kino izaugsmi 40 gadu griezumā?
Aloiza Brenča filmas bija izcili detektīvi, tie bija ļoti savdabīgi un interesanti. Bet deviņdesmitajos gados sākās stagnācija, bija lielas problēmas ar naudu, un tad ar Latvijā uzņemto kino bija ļoti nožēlojami. Aina bija ļoti bēdīga, bet vēlāk tas uzrāviens sākās. Tagad ir jauni režisori, kuriem ir iespēja uzņemt dažādas filmas, kuras ļoti daudzas ir labas un pat fantastiskas filmas. Kopumā situācija uzlabojas, bet skaidrs, ka izsisties ir ļoti grūti..
– Visiem mums ir zināmas filmas “Dāvana vientuļai sievietei” un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Vai vēl kādreiz tiks radītas tik populāras filmas?
Grūti prognozēt. Es uz tādiem kulta kino paraugiem neliktu cerības, varbūt kaut kas ar laiku radīsies, bet tam ir vajadzīgs laiks. Situācija ir ļoti atšķirīga: ko cilvēks skatās šodien un ko skatījās tajos laikos. Toreiz, kad iznāca “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, tas bija padomju laiku periods. Un gan es, gan liela daļa cilvēku gāja uz visām latviešu režisoru filmām, kuras iznāca, un tas bija savā ziņā tāds kā pienākums.
– Cik filmu aptuveni esat noskatījies? Vai skaitāt?
Nē, es neskaitu. Katru vakaru, protams, ar izņēmumiem, es cenšos noskatīties kādu filmu, bet tie ir tūkstoši. Vismaz virs desmit tūkstošiem filmu.
– Vai aizraujaties ar seriālu skatīšanos?
Ar seriāliem jāsaprot, ka tā ir mazo ekrānu māksla un tie nav paredzēti lielajam. Ir vairāki seriāli, un arī mini seriāli, kurus esmu noskatījies līdz galam, bet man gribas redzēt visu uzreiz, nevis zīlēt un gaidīt, kad iznāks jauna sērija. Seriāli jau vairs nav tā saucamās ziepju operas, tagad jau tie ir ļoti izkopti, jo pēc būtības jau tā ir filma, kas sastāv no ļoti daudzām epizodēm.
– Vai Jelgavā vajadzētu kinoteātri?
Gribētos, lai ir.
– Pavisam nesen iznāca grāmata ‘’Kinomāna slimības vēsture’’.
Šo grāmatu es nerakstīju izdošanai. Tā bija mana dienasgrāmata, jo rakstīju sev, lai man būtu vieglāk. Grāmata ieguva Soduma balvu, bet es pat nezināju, ka šī grāmata ir nominēta. Es nenožēloju, ka izdevu šo grāmatu, jo neuzskatu, ka šī slimība cilvēkus piemeklē kaut kādu grēku rezultātā. Tie murgi, man liekas, kaut kādi idiotiski izdomājumi. Protams, tā grāmata ir personiska, jo rakstīju sev, grāmata tapa ļoti ilgu periodu no 2013. gada, bet, jāsaka, es nekad negribētu rakstīt turpinājumu. Ir lietas, kuras palika ārpus šīs grāmatas, taču, lai vai cik dīvaini skanētu, šī pieredze man ir nākusi par labu. Uztveru dzīvi vieglāk.
– Atejot no kino. Kas ir tas, ar ko jūs vēl nodarbojaties ikdienā?
Patiesībā, tagad ir ļoti maz kas palicis. Slēpot es vairs noteikti neatsākšu. Šobrīd vakaros pastaigājos, laistu siltumnīcu. Gribētos jau, protams, makšķerēt, jo kādreiz ar tēvu braucām un man ļoti patika, bet tagad tas viss ir sarežģīti. Bet, godīgi sakot, nav laika hobijiem. Man patīk arī mans darbs ar studentiem, jo tas dod lielu enerģiju.
– Vai ir kāds sapnis, ko vēlaties piepildīt?
Nav man tāds viens sapnis. Man ir aizspriedumi pret tādu vienu, kuru piepildi un viss, bet es vēlētos vēlreiz aizbraukt uz Angliju pie saviem draugiem, jo, esot pie viņiem, man ir tāda sajūta, ka dzīvoju Londonā, nevis esmu tūrists.
– Un noslēgumā – kuras ir trīs filmas, kas būtu jānoskatās ikvienam?
Rolanda Kalniņa filma “Četri balti krekli”, Andreja Tarkovska “Spogulis”, kas ir absolūti ģeniāls darbs, un noteikti arī Federiko Fellīni “8 ½”. Protams, aiz strīpas es atstāju ļoti daudz izcilu filmu, jo ir sarežģīti nosaukt trīs vai desmit labas filmas.
