Vispirms ar plakātiem rokās par darba algas paaugstināšanu cīnījās mediķi, tagad – iekšlietu sistēmas darbinieki, bet nākotnē tādu pašu ceļu plāno iet arī pedagogi.
Vispirms ar plakātiem rokās par darba algas paaugstināšanu cīnījās mediķi, tagad – iekšlietu sistēmas darbinieki, bet nākotnē tādu pašu ceļu plāno iet arī pedagogi. Vieni šiem piketētājiem pauž atbalstu, citi rūc bārdā, ka labāk lai strādā, nevis plakātus vicina. Bet visiem skaidrs – tas ir palīgā sauciens. Izmisuma solis, jo ar katru gadu situācija nevis uzlabojas, bet trūkuma purvs kļūst aizvien dziļāks un neizbrienamāks. Visi lūgumi un prasības palikušas nesadzirdētas, un cita veida, kā atgādināt par sevi un savām problēmām, nav. Kaut vai skrien ar pieri sienā, bet pat tas nelīdz.
Šoreiz par policistiem un ugunsdzēsējiem, kuri beidzot cer dzīvot kā cilvēki, saņemt normālu algu un kaut nelielu sabiedrības atzinību. Var jau sūdzēties, ka policisti savu darbu dara slikti un necenšas notvert vainīgos, bet ar tukšu vēderu neviens nav strādātājs. Protams, ne jau visi likuma sargi ir kristāliski skaidri, daudziem ir arī savi melnumiņi – vienam lielāki, citam mazāki, taču tik un tā gribas dzīvot normāli, bet valsts pat netieši sekmējusi negodīguma zelšanu.
Nepietiekamas algas – tā ir problēma, kas nodarbina ne tikai atsevišķu bagātnieku prātus, bet pārējiem tā līdzinās zobu sāpēm. Tāpēc nemaz negribas spriedelēt par šo tēmu, jo visi vēlas, lai algas būtu lielākas, ģimene dzīvotu labāk un nebūtu jādomā, kā “savilkt galus” līdz algas dienai.
Taču ir vēl viens aspekts – darba vide. Man prātā palikusi kāda Rīgas policijas iecirkņa apmeklēšana. Skats vienkārši briesmīgs – skapju vietā dīvaini veidojumi bez durvīm un šķībiem plauktiem, krēslu skaits mazāks nekā darbinieku, bet vienīgais dators, liekas, nācis no Flinstona laikmeta, un to darbina dažas iecirkņa pastāvīgās iemītnieces – peles un žurkas. “Visjaukākais” skats pavērās, apmeklējot labierīcība – pods ne tikai laika gaitā ieguvis pavisam dīvainu nokrāsu, bet izdekorēts ar dažāda lieluma robiem un šķēlumiem.
Vai jelgavniekiem darba apstākļi policijā ir labāki? Tās pašas apdrupušas sienas, pēc remonta kliedzoši kabineti un novecojoši datori. Vēl vairāk, lai normāli varētu strādāt, daži uz darbu atnesuši gan personīgos datorus, gan printerus. Vai tiešām valsts domā, ka policisti ir tik bagāti, lai vēl uzturētu valsti? Un automašīnas? Klabēdamas un grabēdamas tās kustas uz priekšu, bet, ja, piemēram, jānoķer kāds likumpārkāpējs, var gadīties, ka atbildīgākajā momentā nokalpojušā spēkrata sirds pārstāj sisties.
Un ko noziegušies ugunsdzēsēji? Viņus neviens nevaino kukuļņemšanā un paviršā darba veikšanā. Tieši pretēji, ne vienu vien reizi viņi glābuši no liesmām cilvēkus, bet pretī saņēmuši pliku paldies.
Brīžiem kļust bail, kas notiks, ja operatīvo dienestu darbinieki, meklējot labākus darba apstākļus un atalgojumu, aizies strādāt privātajās struktūrās, bet dienestā paliks tikai daži entuziasti? Maz ticams, ka viņi spēs novērst likumpārkāpumus, aizturēt noziedzniekus un nodzēst ugunsgrēkus. Un tad jau ilgi vairs nav jāgaida, līdz mūsu valsts pārvērtīsies par padibeņu inkubatoru. Vienīgi jācer, ka Eiropa to nepieļaus.
Var jau valdība sūdzēties, ka naudas nav, bet varbūt derētu ciešāk pievilkt savas bikšu siksnas, pastrādāt neizremontētās telpās un tā ietaupīt līdzekļus, ko varētu izdalīt tiem, kas ar pastieptu roku gaida kādu žēlsirdības dāvanu.
