Ievām noaugušajā un līkumotajā Misas krastā kilometru no šosejas tikai mazliet tuvāk Jelgavai nekā Rīgai atrodas zemnieku saimniecība «Līcīši».
Ievām noaugušajā un līkumotajā Misas krastā kilometru no šosejas tikai mazliet tuvāk Jelgavai nekā Rīgai atrodas zemnieku saimniecība “Līcīši”. Tā ir slavena ar kazām – ganāmpulkā ir 120 galvu. Ozolnieku novada “Līcīšos” gatavotais kazu piens, siers, rūgušpiens un kefīrs ik dienas tiek pārdots lielveikalos Rīgā, Jelgavā un citur. Taču “Līcīšos” iegriežas arī tūristi. Par to tad arī stāstīts šajā rakstā.
Vispirms, protams, Līcīši ir mājas astoņu cilvēku lielajai Liepiņu ģimenei – vecmāmiņai, tēvam, mātei un pieciem bērniem. Tur ir viņu dzimtas zeme, kas tika atgūta deviņdesmito gadu sākumā. Tūrisma lietas uzticētas vecākajam dēlam Jānim Liepiņam, kas jau beidzis vidusskolu un nu studē jurisprudenci. Pagājušajā nedēļā, kad “Ziņas” viesojās “Līcīšos”, Jāņa mājās nebija. Viņš šovasar aizbraucis uz Vāciju. Tur ar ES Leonardo da Vinči izglītības programmas atbalstu Jānis strādā kādā vācu kazu fermā un pēta, kā strādā “Līcīšiem” radniecīgs uzņēmums. Vecākā māsa Laura, kas tovakar bija noriktējusies uz siena talku, paskaidro, ka brālis vismaz pagaidām nedomā par jurista karjeru. Vienkārši savējo vidū norunāts, ka būtu labi, ja kāds no ģimenes kļūtu zinošāks likumu lietās. Vidusskolniece Laura ir Jāņa vietniece viesu uzņemšanā. Viņa stāsta, ka “Līcīšos” ir divu veidu tūristi. Vieni skatās kazas, degustē to piena produktus. Otri brauc uz pirti. Tā uz saimniecības zemes uzbūvēta vēl padomju laikos. Vieta tur vienmēr bijusi skaista. Līcīšu ģimenei atgriežoties uz senču zemes, šo izklaides objektu un arī dzīvojamo māju nācās pirkt. Tas nebija viegli. Tagad Jānis pirtij domā būvēt otro stāvu un ierīkot viesu guļamistabas. Jānostiprina Misas krasts, kas ar laiku var apdraudēt arī pirts ēku. Pirtij klientu netrūkst.
Runājot par kazu skatītājiem, tie galvenokārt ir pamatskolu skolēni, arī bērnudārzu izlaidumu svinību dalībnieki. Visvairāk autobusu ierodas mācību gada sākumā un beigās. Dažreiz ir pat pa trim ekskursantu grupām dienā. “Mūs ir rādījuši gan populārajā televīzijas raidījumā “Savai zemītei”, mūsu adrese ir uz piena izstrādājumu etiķetēm, esam noslēguši līgumus ar vairākām tūrisma firmām. Droši vien tāpēc arī esam tik populāri,” secina Laura. Viņa, starp citu, pēc vidusskolas domā studēt veterinārmedicīnu. Atšķirībā no zooloģiskā dārza Liepiņās bērni kazas barot drīkst. Arī siens ir sagādāts pietiekami.
Vai mazie pilsētnieki saprot arī to, no kurienes kazas piens rodas? Vecenīte ar spaini, pret kura malām atsizdamās skan piena strūkliņas, Līcīšos nekur nav manāma. Tur visur ir mehanizācija, piena cehā izcili tīra aparatūra, kuru uzlūkot apmeklētājiem atļauts tikai caur stikla durvīm vai arī speciālos uzvalkos.
Kamēr mēs tā runājam, pa putekļaino ceļu pieripo kāda ģimenes ceļotāju automašīna. Somi. Iespējams, plānojot savu maršrutu, bija pētījuši “Līcīšu” mājas lapu internetā, nu lūko pēc naktsmājām. Viņiem ar telšu vietu, pļaviņu, kur bumbu uzspēlēt, sirdsmājiņu birzītes malā nepietiek. “Viņiem vajagot viesnīcas numuru. Ieteicu braukt uz “Meku” Ozolniekos,” paskaidro Laura, kurai ar ārzemniekiem sazināties nav sevišķu problēmu.
Vēl pirms došanās atpakaļ uz Jelgavu bija izdevība aprunāties ar Mārīti Liepiņu, “Līcīšu” saimnieci. Jautāju, kā viņai izdevies bērnus tā iesaistīt ģimenes uzņēmumā, radīt viņos darba mīlestību. Atbildot Mārīte Liepiņa runāja par labvēlīgo lauku vidi, kas veicina to, lai bērniem šī īpašība izkoptos. Lielā mērā tieši tādēļ deviņdesmito gadu sākumā Liepiņu ģimene no Rīgas pārnāca dzīvot uz laukiem un soli pa solim izveidoja savu saimniecību.
