Gluži kā skolas gados varam sarīkot nelielu mīklu minēšanu. Piemēram, kas Rīgā lec retāk, bet ar lielāku joni, savukārt Jelgavā – ne tik augstu, toties biežāk?
Gluži kā skolas gados varam sarīkot nelielu mīklu minēšanu. Piemēram, kas Rīgā lec retāk, bet ar lielāku joni, savukārt Jelgavā – ne tik augstu, toties biežāk? Pareizi, tie ir apkures tarifi! Gribam to vai ne, bet bargā ziema ir dažu mēnešu attālumā, un, jāpieļauj, aukstums plosīsies ne tikai laukā aiz loga, bet arī pārņems pirkstu galus, izvelkot no pastkastītes, piemēram, apkures rēķinu par decembri.
Protams, tarifu virpuļputeņu problēma nav aktuāla tiem, kuru mājokļos ir malkas apkure ar senču laikos celtu mūrīti vai “godmaņkrāsniņu” kaktā. Lai arī šādā gadījumā kurināmā resursi nav lēti, vismaz pastāv iespēja kontrolēt to racionālu izmantošanu, turklāt, vasaras vidū sētsvidū ar “cirīti” rokās vērtīgo resursu skaldot, patīkamo var apvienot ar lietderīgo un profilaktiskā līmenī izvērst cīņu pret alusvēderu.
Krietni sāpīgāka tēma ir daudzdzīvokļu namu apkure. Vairāk nekā krietna piecgade jau pagājusi, kā šīs funkcijas bija maksātnespējīga, uz pilnīgas “izšķīšanas” sliekšņa esoša uzņēmuma ziņā. Kopš tā laika sarunas ar “varžēdāju” zemes investoru pačibējušas pusratā, maksātspējas lietas pamazām “sakārtotas”, rēķinu “caurspīdīgums”, piemēram, par “mezglu” uzturēšanu, gan joprojām tā kā pieklibo, un visa šā kokteiļa vidū kā absolūti atkarīgā kasta palikuši siltuma patērētāji, kam pienācīgas aizstāvības vispār nav.
Faktiski šādā situācijā visērtākajā pozīcijā atrodas tieši siltumenerģijas piegādātājs, kam minimālu pretestību laiku pa laikam izrāda vien sabiedrisko pakalpojumu cenu regulators, mazlietiņ papukojoties par kārtējo ieplānotā tarifa augstlēcienu un pastīvējoties pretī. Tādējādi pēc būtības visi trumpji ir piegādātāju rokās, un reāla limita maksai par sasildītu mājokļa kvadrātmetru nav. Ja kāds nespēj vai negrib maksāt – pavazāsim kādu laiku pa tiesām, un nekur jau parādnieks neaizbēgs, piedzīsim visu summu ar uzviju. Kā būtisks un radošs pretarguments pārmēru dārgam siltumam atliek vienīgi māju renovācija un siltināšana, kas gan lielas iedzīvotāju daļas pārāk “padomisko” uzskatu dēļ ir diezgan apgrūtināta. To saprot arī attiecīgo pakalpojumu sniedzēji, kas steidz slaukt nepiesieto govi, kamēr pūlis vēl gatavs pieturēt ragus.
Taču uz visa šā fona kā aktuālākie jautājumi jau kuru gadu ir vieni un tie paši. Piemēram, cik lielā mērā vispār iespējams runāt par iedzīvotāju interešu aizsardzību no pašvaldības puses? Energoresursu kāpums nav parādījies no nekurienes, un loģiski būtu bijis jau savlaicīgi masveidā īstenot mājokļu siltināšanas programmu, kas atvieglotu izdevumu tāmi tūkstošiem mājsaimniecību, vēl jo vairāk – ņemot vērā, ka daudzstāvu mājās nebūt nedzīvo tā turīgākā un maksātspējīgā pilsētas iedzīvotāju daļa. Uz ko gan bija iecerēts paļauties, to nedarot? Uz filantropiskām privātfirmas dziņām, utopisku vēlmi pēc labdarības un atteikšanās no maksimāliem ieņēmumiem? Uz brīnumiem, kas nāks līdz ar Eiropas naudas maisu, pa ceļam nodīrājot trīs ādas visiem, kam vēl tādas atlikušas? Kādi ir argumenti tam, ka Jelgava vairākus gadus apkures cenu ziņā atrodas Latvijas pilsētu saraksta augšgalā? Protams, kā klasiskais un mūžam derīgais mierinājums simfoniskā tonī noskanēs frāze, ka “vissliktāk jau nu pie mums nav”. Vārdu sakot, satinieties kažociņos un aukstos ziemas vakaros ar karstas tējas tasi rokās atcerieties par pilsētas svētku vadmotīvu “Labi dzīvot Jelgavā!”! Un kaut uz mirkli centieties aizmirst pārdzīvojumus, ka nevarat šo procesu ietekmēt.
Izteikums par rekordu cienīgās tālēs skrienošajām “pasaules cenām” tikmēr kļuvis par ko līdzīgu skaitāmpantiņam pie eglītes. Atšķirība vien tā, ka to skaita krietni biežāk par Ziemassvētkiem. Bet atbilžu uz tik daudziem aktuālajiem jautājumiem kā nav, tā nav.
