Izdzirdot ātrās palīdzības sirēnu, galva nemanot pagriežas tās virzienā un caur smadzenēm izskrien doma – kādam ļoti nepieciešama palīdzība.
Izdzirdot ātrās palīdzības sirēnu, galva nemanot pagriežas tās virzienā un caur smadzenēm izskrien doma – kādam ļoti nepieciešama palīdzība. Visbiežāk kritiskākajos gadījumos pie sasirgušā, avārijā cietušā vai kāda noziedznieka upura Jelgavā steidzas pirmā jeb tā saucamā ārstu brigāde. Un, lai mediķi laikus spētu palīdzēt, jāmanevrē ar nebūt ne mazo transporta līdzekli automašīnu plūsmā, šaurajos pagalmos un bedrainajos lauku ceļos. Par Andri Ansbergu kolēģi saka – viņam stūre klausa kā iebraukts kumeļš, bet tā nebūt nav dzīvē jau gana pieredzējušā jelgavnieka vienīgā labā īpašība.
Lielpaltonē dzimušais un augušais Andris kopš tā brīža, kad spēja ar kāju aizsniegt traktora pedāļus, mācījies stūrēt dažādus transporta līdzekļus, pat tanku. Bet nu jau četrus gadus pamatdarbs ir neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnas vadīšana. “nevar tā vienkārši – ieslēgt sirēnas un spiest pedāli grīdā. Jāmāk novērtēt situāciju, ieraudzīt, vai citi dod ceļu, un vienlaikus saprast, kā jābrauc, lai neriskētu ar savu un citu dzīvību,” skaidro Andris, vienlaikus piesitot pie koka un piebilstot – kopš kabatā ir tiesības, nav gadījies iekļūt avārijā. Taču redzēts to, strādājot kopā ar mediķiem, ļoti daudz. Un nācies pat riskēt ar dzīvību, lai glābtu citas.
No Armēnijas līdz “baltajām beretēm”
Pēc obligātā dienesta desantā atgriezies mājās, Andris nolēma likt lietā jau iepriekš iegūto autovadītāja apliecību un kļuva par mikroautobusa šoferi Jelgavas Autobusu parkā, taču pēc diviem gadiem darbavieta nomainīta uz Speciālo pārvietojamo mehanizēto kolonnu – tā bija iespēja tikt pie dzīvojamās platības. Pēc kāda laika dzīve sagriezās gandrīz vai kājām gaisā – Andris devās uz Armēniju, lai piedalītos zemestrīces radīto seku likvidācijā. Divus gadus – mēnesis Armēnijā, mēnesis mājās – jelgavnieks kopā ar vēl vairākiem kolēģiem aktīvi līdzdarbojās kanalizācijas un ūdensvada sistēmas izveidē. Taču tas bija tikai sākums vēl krasākām izmaiņām.
Pēc puča, sākoties juku laikiem, kā pretstats Omon tika veidotas īpašās brīvprātīgo kārtības sargu vienības valdības jeb “baltās beretes”, par kuru profesionalitāti liecina kaut vai fakts, ka vēlāk Augstākās Padomes apsardzes dienests papildinājumu savām rindām izvēlējās tieši no tām. Patriotisku jūtu vadīts, arī Andris pievienojās brīvības aizstāvjiem. Viņa vienība bija tā, kas arestēja kompartijas vadītāju Alfrēdu Rubiku, pašam gan šajā procesā neiznāca piedalīties – tajā laikā pēc bataljona komandiera neizprotamās pavēles pulciņš brīvības aizstāvju nez kāpēc pameta galvaspilsētu. “mūs vēlāk sauca par nodevējiem. Uztvēru to kā personisku apvainojumu, jo tikai pakļāvāmies pavēlei. Rūgtums nekur nepazuda – divus gadus nodienēju specvienībā cīņai ar organizēto noziedzību un tad dienestu pametu. Esmu vīlies bruņotajos spēkos, tai skaitā Zemessardzē, kurai aktīvi darboties neviens vairs neļauj,” aiziešanu no militārās karjeras motivē Andris, lai gan neslēpj – ja būtu palicis, iespējams, jau tagad varētu iet pensijā kā kapteinis.
Aizmirst par bailēm
Kā ātrās palīdzības šoferim Andrim gandrīz vai katrā dežūrā nākas saskarties ar gadījumiem, kad jāglābj cilvēka dzīvība. Vissmagāk esot brīžos, kad cietuši jaunieši vai pusaudži, kā arī tad, kad līdzēt jau par vēlu. “cenšos kaut kā no tā distancēties, citādi būtu jāsajūk prātā. Turklāt esmu arī psihologs, kas zina, kā sev palīdzēt.”
Taču vairāki gadījumi palikuši neizdzēšamā atmiņā. Piemēram, pagājušajā gadā slepkavība Aspazijas ielā. “ieradāmies uz izsaukumu, ka cietusi sieviete. Māja līdzinājās bomžu miteklim, tāpēc devos iekšā pirmais, lai meitenēm (mediķēm – aut.) nebūtu jāriskē. Virtuvē uz grīdas gulēja vīrietis, bet istabā – pilnīgi kaila sieviete pēdējos grūtniecības mēnešos. Viņai blakus stāvēja apmulsis vīrietis, kas, kā atklājās vēlāk, bija slepkava.” Visnepatīkamākais šķitis fakts, ka vairākkārt vajadzējis saukt policiju, un tā atbraukusi tikai pēc pusstundas, aizbildinoties ar transporta trūkumu. “cik tur tālu no Pašvaldības policijas? Varēja kaut vai kājām kāds likumsargs atskriet. Nebija nekādas garantijas, ka neuzbruktu arī mums – visādi varēja notikt.”
Bailes gan šajā darbā nākoties aizmirst – vairākas reizes Andrim nācies riskēt ar savu dzīvību, lai palīdzētu citiem. Reiz kādā avārijā uz Liepājas šosejas viņš centies atbrīvot jaunieti, kas bija iespiests avarējušajā automašīnā. “atvēru durvis, centos viņu izvilkt un dzirdēju, kā sprakšķ elektrība, un tikai tad pamanīju, ka zem auto ir milzīgs degvielas pleķis. Kolēģes kliedza, lai eju projām, taču es tikai lūdzu cietušajam paciest sāpes un centos viņu izvilkt.” Par laimi, eksplozija nav notikusi – laikā paspējuši pieskriet policisti un apdzēst dzirksteļojošos vadus, taču kādā citā reizē – arī uz Liepājas šosejas – viss nav beidzies tik veiksmīgi – sadragāts auto uzsprādzis mediķi acu priekšā, gandrīz aizmetot pa gaisu ātro palīdzību, un tajā sadegusi cietusī autovadītāja.
Gan muzicē, gan flīzē
Runājot par mediķu algām, Andris neslēpj – viņam kā šoferim pirms nodokļu nomaksas pienākas 270 latu, tāpēc neesot brīnums, ka neviens jaunais nenāk strādāt ne par šoferi, ne mediķi ātrajā palīdzībā. “ar to pietiek, lai nopirktu ēdamo un samaksātu rēķinus. Tāpēc nākas strādāt arī citur.”
Līdztekus darbam Neatliekamās medicīniskās palīdzības stacijā darbīgais vīrs mēdz spēlēt arī kāzās un citos pasākumos, tiesa, viņš nekad nav reklamējies – informācija par viņa spējām pārnesta no mutes mutē kopš tā laika, kad viņš pirmo reizi atļāvies nospēlēt dažas dziesmas kādā pirtī. Ir vēl kāds Andra darbs, ko redzējis ne viens vien jelgavnieks, piemēram, boulinga hallē visur redzamas viņa liktās flīzes – šis amats ļauj plānajam maizes riecienam uzlikt arī biezāku provianta kārtu.
“muzicēšana palīdz sabalansēt negatīvo un pozitīvo, lai gan reizēm klavierēm neeju klāt vairākas nedēļas. Nezinu, varbūt, ja regulāri vingrinātos, sanāktu profesionāls mūziķis.”
Kavē nesaimnieciskums
Andrim nepatīk, ka Jelgavā nav redzama kārtīga saimnieka roka. Dodoties uz izsaukumiem, nereti nav iespējams iebraukt pagalmos – tie vai nu norobežoti, vai ar milzīgām bedrēm, kuras ātrās palīdzības automašīna nespēj pārvarēt. Pat it kā tādi šķietami sīkumi kā neapzāģēti koku zari bieži vien traucē piekļuvi mājām. “arī Čakste bulvārī vai Asteru ielas kvartālā zari plēš mašīnu, bet jau vairākus gadus nekas netiek darīts. Vēl trakāk ar ielu nosaukumiem un numuriem. Piemēram, Liepājā pie katras mājas redzamā vietā ir liels cipars, bet šeit – mazās plāksnītes ieaugušas kokos vai to nav vispār.” Tāpēc neesot brīnums, ka reizēm nākoties kavēties, meklējot vajadzīgo adresi.
“gana liela nekārtība ir arī operatīvajos dienestos. Tad trūkst ekipējuma, lai, piemēram, izvilktu grāvī iekritušu automašīnu, tad – cilvēku. Bijušas reizes, kad laukos pusotru stundu gaidām policiju. Tas nav normāli, bet nedomāju, ka tuvākajā laikā kaut kas mainīsies.”
Lai nebeigtu uz bēdīgas nots, Andris piebilst – ja cilvēkiem būtu vēlme darboties, daudz kas uzlabotos. “galvenais, lai neesam vienaldzīgi. Ja zālītē guļ cilvēks, ne vienmēr tas nozīmē, ka viņš ir piedzēries. Tā var kādam izglābt dzīvību, un tas nav mazsvarīgi.
