Ar lašiem latviešiem ir īpašas attiecības. Sākot ar nostāstiem par senākiem laikiem, kad tos ar groziem ķēra Ventas rumbā, līdz pat šo zivju attēliem uz vienlatniekiem.
Ar lašiem latviešiem ir īpašas attiecības. Sākot ar nostāstiem par senākiem laikiem, kad tos ar groziem ķēra Ventas rumbā, līdz pat šo zivju attēliem uz vienlatniekiem. Tomēr kārdinošajām ievestajām zivīm ar sarkanajiem sāniem veikalu plauktos mēdz būt arī dažādi trūkumi, kurus veicina lielais ieprasījums. Kvalitātes nepilnības rodas lielajās lašu audzētavās Norvēģijā, Skotijā, Īrijā un Kanādā, kur zivis spiestas dzīvot tik cieši kā šprotes kārbās. Milzīgā patērētāju pieprasījuma apmierināšanai visā pasaulē Norvēģijā ik gadu tiek audzēts 340 000 tonnu zivju, ko līdz 2005. gadam cer paaugstināt pat līdz 400 000 tonnām. Salīdzināšanai – zvejas kuģi gadā nozvejo 5000 tonnu Atlantijas laša, ko arī «iecienījuši» zivju audzētāji. Tikai Vācijā gadā tiek apēsti aptuveni 83 miljoni kilogramu lašu.
Lielā pieprasījuma dēļ lašu dzīves apstākļi zivju audzētavās tiek pakārtoti tikai produkcijas, respektīvi, zivs gaļas, ražošanai, nevis asakainā plēsoņas labsajūtai. Trīsdesmit metru garā, divdesmit metru platā un divdesmit metru dziļā mūsdienīgā audzētavā mitinās aptuveni 150 000 lašu, mazāk modernās – 300 000 zivju. Saspiestībā dzīvojošie laši ir maksimāli mazkustīgi un pakļauti dažādu parazītu un slimību uzbrukumiem. Mazkustīgums izpaužas muskuļaudu distrofijā, un zivs gaļa burtiski smērējas uz maizes. Savukārt parazītus, no kuriem pazīstamākā ir lašu uts (aptuveni centimetru garš krabītis, kas barojas ar zivs asinīm), zivjaudzētāji apkaro ar dažādiem pesticīdiem, kas nogalina ne tikai nīstos parazītus, bet arī jūras dibenā dzīvojošos krabjus, gliemežus un tārpus.
Lai laši varētu pretoties baktēriju un sēnīšu uzbrukumiem, to barība bagātīgi tiek papildināta ar antibiotikām. Pašlaik Eiropas Savienības regulētās normas aizliedz lašu barībai pievienot neskaitāmus antibiotiku kilogramus, kā tas, piemēram, Norvēģijā bija līdz 1987. gadam, kad 100 000 tonnu lašu piebaroja ar 50 000 kilogramiem antibiotiku. Tagad šī attiecība ir samazinā-
ta – 350 000 tonnu zivju tiek «papildinātas» ar 700 kilogramiem antibiotiku. Turklāt patērētāju tiesību ievērošanas nolūkos ar antibiotikām «uzlabotās» zivis ir aizliegts pārdot 40 līdz 180 dienu pēc apstrādāšanas ar tām. Vēl pirms neilga laika lašu jaunuļiem tika injicēti medikamenti, lai uzlabotu to imūnsistēmu. Uz šķīvja šīs nepilnības diemžēl gan nevar redzēt.
Tomēr, norobežojoties no sava vēdera primārajām tiesībām, būtiskāki ir šādu zivjaudzētavu draudi ekosistēmām. Pasaules okeānu ūdeņi tiek izkāsti, lai varētu saražot pietiekamā daudzumā zivju miltus, ar ko barot ne tikai plēsējus lašus, bet arī otru tikpat iecienītu delikatesi – garneles. Zivju barība, kas lašiem mutē līst līdzīgi debesmannai, ļauj tiem ar laiku «atteikties» no zobiem, jo kam gan tie būtu vajadzīgi – ne jau kalorijām un augšanas hormoniem bagātinātu sapresētu miltu sagremošanai. Zivju barošanai ir arī otrs būtisks trūkums – liela daļa barības nogrimst jūras dibenā, to piesārņojot. Līdzās neapēstajām druskām jūru piesārņo arī zivju fekālijas, kas arī lielos daudzumos nogrimst dzelmē, apgrūtinot dzīvi citiem iemītniekiem un izmainot ekosistēmu. Ekologi un biologi pirms kāda laika bija norūpējušies arī par iespējamību, ka no izpostītas zivjaudzētavas izbēgušie laši brīvībā dzīvojošos radiniekus varētu aplipināt ar dažādām slimībām un noēst viņu barību vai arī, saradojoties ar savvaļas lašiem, nodot tālāk savu degradēto ģenētisko materiālu. Tomēr jaunākie atklājumi pierādījuši, ka zivjaudzētavu zivis, līdzīgi zooloģisko dārzu iemītniekiem, sapulcējas vienkop barības vietās noteiktajās maltītes stundās. Pat tādos gadījumos, ja iepriekšējā dzīvesvieta lašiem ir pilnīgi izdemolēta, tie meklē citu zivjaudzētavu.
