Vai zini, kas ir āzgūdelis? Vai tev ir ķunnis? Kur var dabūt ļurļaku? Nezini? Tad noteikti jādodas uz suitu zemi iepazīt šo savdabīgo, interesanto un krāšņo kultūru un valodu.
Kas tad ir suiti?
Suiti ir katoļu sala luterticīgajā Kurzemē ar centru Alsungā un ar gandrīz 400 gadu garu vēsturi. Savulaik tas viss bija vienas – grāfu Šverinu – dzimtas īpašums, kas aptuveni aptver tagadējos Alsungas, Gudenieku un Jūrkalnes pagastus. Kad Kurzeme 1561. gadā piedzīvoja reformāciju, arī šis novads pārgāja luterticībā. Taču novada īpašnieks Johans Ulrihs fon Šverins karadienesta laikā pie Polijas karaļa ieskatījās poļu aristokrātē Barbarā Konarskā un pirms savām kāzām 1623. gadā kļuva par katoli. Kad Johans Ulrihs pēc sava tēva nāves 1632. gadā atgriezās Alsungā, viņš uzaicināja uz šo vietu jezuītus, lai tie pievērstu katoļticībai arī pārējos novada iedzīvotājus. No šī gada tad arī sākas suitu vēsture.
Reliģiskās atšķirības noveda pie tā, ka suiti noslēdzās savā novadā un maz kontaktējās ar ārpasauli. Tieši pašizolācija saglabāja šeit ļoti bagātu tautas tradicionālo kultūru ar dziesmām, dejām, ticējumiem, parašām un daudz ko citu, kas citās valsts daļās savulaik kā vecs un nevajadzīgs bija atmests un izzudis. Alsunga 20. gadsimtā bija pēdējā vieta, kur Latvijā vēl ikdienā valkāja tautastērpus, kur tika spēlētas dūdas un kokles, arī bukurags. Daudz kas no šī mantojuma vēl šodien atrodas dzīvā ikdienas apritē, kas padara suitu novadu par unikālu visā Latvijā.
Suitiem ir sava izloksne – valoda. Suitu sieviešu tradicionālajai dziedāšanai ir savas īpatnības, kas saistītas ar ē-o vilkšanu. Suiti – tās ir 52 813 tautasdziesmas folkloras fondos. Tas ir savs, ļoti krāšņs tautastērps un gadsimtus pārdzīvojušas kāzu tradīcijas. Tas ir īpatnējs raksturs ar neuzticību, aizdomām, skarbumu pret ienācējiem un īstu uzticību pret savējiem. Suiti ir neko jaunu nepieņemoši, tos uzskata par stūrgalvīgākajiem un konservatīvākajiem Kurzemes iedzīvotājiem. Agrāk tie bija pazīstami kā lieli kaušļi, kuri ļaunu vārdu nekad nesodītu nepalaida. Suiti – tie ir arī rads rada galā, jo ilgu laiku laulības ar apkārtējiem luterāņiem te nebija pieņemamas un tika uzskatītas par grēku.
Suitu identitātes apziņa ir mazinājusies padomju varas gados, taču tā vēl ir dzīva un vitāla arī šodien. Tieši tāpēc tikšanās ar suitiem viņu zemē ir īsts piedzīvojums. Braucam?
Izlīkumojuši cauri skaistajām Kurzemes mazpilsētām – Kandavai, Sabilei, Rendai –, apbraucam Kuldīgu un dodamies Gudenieku virzienā. Gudenieku pagasts tad arī ir vārti uz suitu zemi, ja tā var teikt. Lielākās apdzīvotās vietas ir Gudenieki (pagasta centrs), Ludženieki, Basi (Birži), Basu muiža (Basi), Gudenieku muiža, Jaunmuiža, Adzes. Pagasta teritorija aizņem 1123 hektārus, tajā ir 750 iedzīvotāju. Gudenieku pagastā ģeoloģisko pētījumu rezultātā ir konstatēti ogļūdeņraži – neapstrādāta nafta, dabasgāze un gāzes kondensāti. Kopumā ir 13 naftas meklēšanas dziļurbumi, no kuriem lielākā daļa izurbta 60. gados, bet divi – no 1989. līdz 1992. gadam. Lielākās ūdenskrātuves ir Zvirgzdu, Ērkules ezers, Smīdru, Avotlejas, Saltvalka dīķi un Rīvas upes piekrastē izveidotie zivju dīķi. Valsts nozīmes īpaši aizsargājamā dabas teritorija ir dabas liegums “Gudenieki”. Tas aizņem 0,9 procentus no pagasta teritorijas, un tā platība ir 106 hektāri. Liegums izveidots, lai saglabātu unikālas, ar dažādu formu kadiķiem apaugušas pļavas.
Suitu novadā daudzām lietām ir savi īpatnēji nosaukumi, tas pats attiecināms uz pašu suitu ļaužu iedalījumu – dižie, maģie un krētainie suiti. Kāpēc maģie? Tāpēc, ka suiti nesaka mazs, mazie, bet “maģie”, “maģiš”. Mazie suiti tāpēc, ka jau no seniem laikiem Jūrkalnē vairums iedzīvotāju bija zemnieki, kuriem piederēja sīksaimniecības, “maģi” zemnieki, atšķirībā no dižajiem suitiem – Alsungā. Alsungā bija bagāti saimnieki, kas no augšas raudzījās uz “lejniekiem”. Krētainie suiti bija Basos un Gudeniekos. Tie savu nosaukumu ieguvuši vareno un skaisto zirgu dēļ – tiem bijušas garas krēpes – krētes.
Pirmā mūsu pieturvieta paredzēta Basu saieta jeb tautas namā, tātad braucam pie krētainajiem suitiem. Interesanti, ka Basu tautas nams iekārtots bijušās Biržu muižas klētī, kas pilnībā rekonstruēta ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu. Biržu muiža atrodas Kuldīgas novada Gudenieku pagasta Basos, 20 kilometru no novada centra. Muiža celta 19. gadsimtā, 1905. gadā nodedzināta, taču vēlāk to atjaunoja. Biržu muižas apbūvē saglabājusies bijusī kalpu dzīvojamā ēka, senā magazīna klēts un 4,5 hektārus liels parks. Viss šis komplekss ir vietējās nozīmes kultūrvēstures piemineklis.
Katoļi brauc pa ceļa vidu
Pie Basu saieta nama mūs sagaida pati saimniece Olita savā krāšņajā suitu tautastērpā. Lieli nopelni atšķirīgā suitu tērpa rašanās stāstā ir grāfu Šverinu dzimtai. Atceramies, ka Johans Ulrihs fon Šverins centās pievērst luterāņus katoļticībai. Lai atšķirtu katoļus no luterāņiem, grāfs esot saviem zemniekiem licis vilkt īpašas uniformas un apģērbu, kura elementi līdz mūsu dienām saglabājušies suitu tautastērpā. Sievietēm bijis jāvalkā spilgti sarkanzaļzili, plati un krokoti brunči, bet vīriešiem pelēki kamzoļi ar divām pogu rindām. Katoļiem tika dotas arī dažādas privilēģijas. Piemēram, katolis uz Šverina zemes varēja negriezt ceļu pretī braucošajam luterāņa pajūgam un pat grūst to grāvī. Bija atļauts arī luterāņus pie katras izdevības iekaustīt. Gan Johans Ulrihs, gan vēlāk viņa sieva Barbara dāvināja katoļu baznīcai zemi. Tautastērps ir unikāla kultūras zīme, kas dod iespēju ieskatīties suitu vēsturē, tradīcijās un sadzīvē. Var teikt, ka suitu tautastērps savulaik tapis pēc poļu modes. Citur tā neposās. Katoļticīgajiem Alsungā bija arī savas privilēģijas. Ja biji katoļticīgs, tad varēji braukt pa ceļa vidu, ja nebiji – vajadzēja braukt pa ceļa malu vai pat grāvi. Var teikt, ka, pateicoties grāfu Šverinu dzimtai, suitus kā nelielu katoļu salu luteriskajā Kurzemē tagad pazīst ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Suiti lepojas ar savām paaudzēs pārmantotajām tradīcijām, kur savijies tautas kultūras un kristīgais mantojums, veidojot unikālu kultūrtelpu, kas iekļauta UNESCO neatliekami glābjamo pasaules nemateriālās kultūras mantojuma vērtību sarakstā.
Pirmais, kas krīt acīs, ir suitu sievu galvassegas. Vēsākā laikā tās ir pat piecas, cita virs citas. Varu tikai iedomāties, cik ilgs laiks katrai suitenei nepieciešams, lai apģērbtos. Kā pirmo parasti liek lupatu vai sviedrautu, tad seko aubīte, ragu lakats, pa virsu, piemēram, zīdenis, vēl pa virsu, bet gan tikai aukstā laikā, – cēbers. Zīdenis – zīda lakats. Suitu pūrā sastopami daudz un dažādi zīda lakati. Lakatu košums un greznums liecina par suitu sieviešu neizmērojamo vēlmi pucēties un dižoties. Piemēram, bija baznīcas zīdenis, visādais zīdenis utt. Bet laikam jau visraksturīgākais ir ragu lakats, pēc kura uzreiz var noteikt – suits vai luters. Ragu lakati ir zīda vai smalkvilnas lakatiņi, kurus sien virs aubes. Lakatu saloka trīsstūrī un uzliek uz galvas. Lakata galus pakausī sakrusto un uz pieres sasien bantītē, kuru dēvē par ragiem. No kā arī cēlies nosaukums – ragu lakati.
Basu tautas nama ekspozīcijā par suitu dzīvi iepazīstam ne tikai tautastērpus, bet arī kristību, kāzu un bēru tradīcijas, izzinām burdona dziedāšanas pamatlikumus, klausāmies dziesmas un mēģinām uztvert interesanto suitu valodu. Suitu valodai ir raksturīgi dažādi saīsinājumi vārdu galotnēs, tai skaitā vārdu personālajās galotnēs: es redz, tu redz (es redzu, tu redzi). Divskanis “au” tiek izrunāts kā “ou”: tas tout (tā tauta). Saīsinātas ir lietvārdu pamazināmās formas: puķite, bērītis. Tāpat locījumu galotnes: siermim ziergim, vieglam dienam, puķitem. Vienskaitļa lokatīva galotne vienmēr ir īss “e”: name, māje. Darbības vārdu galotnes tagadnē turpretī vienmēr izrunā gari un lauzti, tāpat kā pagātnē, piemēram: dārbojās, laižās. Suitu valodā ir visā Kurzemē pazīstamie patskaņu pagarinājumi pie “r” skaņas: dārbs, bārgs, cetorts. Turklāt daudzus atsevišķus vārdus izrunā savādāk, piemēram: kaņupe (kaņepe), stumds (stunda), plūne (plūme). Ir arī daudz īpatnēju vārdu: pucene (pīlādzis), kangas (stelles), piekods (pavalgs), kacēt (sasniegt kaut ko ar roku).
No Olitas arī uzzinām, kā radies vārds “suiti”. Grāfam Šverinam vajadzēja savu svītu – tieši ar šo vārdu saista apzīmējuma suiti izcelšanos. Pastāv arī versija par vietvārdiem. Taču vietējiem labāk patīkot pirmais skaidrojums – zemnieki, savulaik saukti par Šverina svītu, ar laiku kļuva lepni par savu katolisko identitāti un piederību suitiem.
Izciemojušies Basos, dodamies uz Alsungu. Te mūs ar skanīgām dūdu skaņām sagaida suitu tirgus, kurā var nopirkt visu, kas tiek ražots tuvākā vai tālākā apkārtnē, sākot ar maizi, desām un sieriem, beidzot ar rotām un izšūtiem maučiem. Bet mūs aicināt aicina baltais Alsungas baznīcas tornis.
Alsungas baznīca celta 1625. gadā. Iepriekš šajā vietā atradusies luterāņu baznīca, bet, kad novads pārgāja katoļticībā, grāfs Šverins licis dievnamu pārbūvēt, un baznīca ieguvusi krustveida formu. Baznīcā ir trīs altāri. Vairāku gadsimtu garumā dievnams bija galvenā suitu kopienas svētvieta, tās garīguma un identitātes atbalsts. Dievnama interjerā ir apskatāmi holandiešu kokgriezēja Johana Mertensa darbi, kas tapuši ap 1715. gadu. Ērģeles ir būvējis Veisenborns 1893. gadā Jēkabpilī. 1910. gadā tapa altārglezna. Zem baznīcas atrodas aizmūrētas Šverinu dzimtas kapenes.
Alšvangas lepnums
Nenoliedzami, Alsungas jeb Alšvangas lepnums ir pils, jo, pirmkārt, tā ir sena. Vieni vēsturnieki teic, ka tā celta 12. gadsimtā, citi – ka 14. gadsimtā. Pili tikai tad sāka izmantot, kad tā pārgāja grāfu Šverinu īpašumā. Alsungas vēsture ir cieši saistīta ar šo grāfu dzimtu. Taču, kad pilī beidza saimniekot Livonijas ordenis, tā laika Kurzemes hercogs Ketlers izlēņoja šo muižu savam padomniekam Kanicam. Vēsture gan klusē, kāpēc grāfs Kanics nepatur pili sev un tā nonāk Šverinu dzimtā. Šverini šeit saimniekojuši ļoti ilgu laiku, un tad pils tika pārbūvēta, modernizēta, pielāgota dzīvošanai. Šverini bija pietiekami turīgi, lai veiktu šos remontdarbus. Pētnieki laika gaitā atklājuši, kādi zīmējumi bijuši uz sienām, ir pat tapetes izmantotas. Vecākais atrastais krāsojums ir no 1840. gada, un tas tapis vēl Šverinu laikā, kad dzimta pili rekonstruējusi. Šverini vēlāk bankrotējuši, un pēdējam pils īpašniekam to nācās pārdot Kurzemes hercogam Bīronam.
Pils raibo vēsturi sīkāk var iepazīt ekskursijā pilī gida vadībā. Piebildīšu vien, ka pilī joprojām atrodams Johana Ulriha Šverina sievas Barbaras buduārs. Šobrīd pils apsaimniekotāji to centušies iekārtot tā, lai muzeja apmeklētājiem rosinātu fantāziju. Ekskursantus cienā ar cukurgraudu, raisot domas par saldajiem brīžiem, kurus te pavadījis mīlošais pāris. Lietas, kas pilī apskatāmas, savāktas suitu novadā. Ir seni sadzīves priekšmeti, piemēram, spogulis, par kuru vietējie teic, ka tā varētu būt vienīgā manta, kura saglabājusies no senās pils.
Pēc pils noslēpumu izzināšanas ir pamodusies apetīte, to remdināt dodamies uz “Spēlmaņu krogu”, kur mūs cienā ar bukstiņbiezputru un zosti, saldo ķiļķēnu zupu, pašcetu maizi ar ķiploku sviestu un sklandraušiem. Kad vēderi piebāzti tā, ka plīst, īstais laiks nelielam sportiņam. Dodamies uz Žibgravas veselības taku.
Šī taka izveidota jau 90. gadu beigās gar gleznainajiem Kauliņupes lejteces līkumiem. Taka ved cauri gravas paugurainajam reljefam, kur ir iespējams ne tikai baudīt skaistās dabas ainavas, putnu dziesmas, upes čalošanu un mieru, bet arī uzzināt ko jaunu par šīs apkārtnes īpatnībām informatīvajos stendos. Var piedalīties jautājumu spēlē, kur pareizā atbilde tiek atklāta, nokļūstot līdz nākamajam punktam. Žibgravas veselības takas garums ir 1,2 kilometri, galapunktā ierīkota atpūtas vieta lieliskam dienas noslēgumam vai jaunu spēku uzņemšanai turpmākam ceļam. Izveidota arī “Mazā tak”, kur doties var arī cilvēki ar invaliditāti kopā ar pavadoni.
Jūrskola un koka tilts Jūrkalnē
Suitu zeme jau nebūtu līdz galam iepazīta, ja neapmeklētu Jūrkalnes pagastu. Šoreiz mūs neinteresē pats ciematiņš un stāvkrasts, bet gan Muižupītes grīva. Jūrkalnes dabā un vēsturē šai vietai īpaša nozīme. 17. gadsimtā šeit vēlēta vieta Feliksbergas muižai. Tās vārds sācies senās kartēs un dokumentos. Un veselus trīs gadsimtus valdīja dabā un rakstos. No muižas būšanas vārds upītei – Muižupīte. Kādreiz bagātie upītes ūdeņi zuduši. Tāpat kā pati muiža. Tagad sekls strautiņš. Jo meliorēti lauki, meži un purvi. Jūrkalnieki atceras, ka, smeļot ūdeni, gadījās iesmelt foreli. Augštecē labi kāpuši vēži. Grantētais ceļš pie Muižupītes ir vecajā vietā, tik tuvu iet jūrai kā nekur Kurzemē.
Muižupītes stāvkrastā ar dzirnakmeni iezīmēta 57º paralēle. Uz tās globusā ir arī Rīga. No šejienes līdz ekvatoram ir 6350 kilometru, līdz ziemeļpolam – 3681. Līdz Rīgai – 200, līdz Baltinavas novadam, kur 57º paralēle šķērso Latvijas austrumu robežu, – 450 kilometru.
Gandrīz ikviens latvietis ir kaut ko dzirdējis par bijušo Ainažu, arī par Liepājas jūrskolu, bet vai zinām, ka jūrskola bijusi arī Jūrkalnē (Feliksbergā)? Jūrskola šeit atklāta 1871. gadā – laikā, kad notika jūrniecības izglītības reforma – un darbojusies bijušā Pilsberģes muižā. Feliksbergas jūrskola bija mācību iestāde, kuru beidzot varēja iegūt piekrastes stūrmaņa diplomu. Pavisam šajā skolā mācījušies ap 350 zemnieku un zvejnieku. Galvenokārt tie bijuši no tuvākās apkārtnes. Vairāk nekā 70 no visiem izturēja kabotāžas (piekrastes) stūrmaņa eksāmenu. Jūrskolas darbība Jūrkalnē labvēlīgi ietekmēja saimniecības un kultūras attīstību. 19. un 20. gadsimta mijā jūrkalniekiem jau piederēja vairāki divmastu burinieki – “Alexander”, “Orion”, “Maria”, “Felix”. Jūrkalnes jūrskolu slēdza 1902. gadā. Bijušās jūrskolas ēkas vairs nav. 1989. gada vasarā agrākās jūrskolas vietā atklāts piemiņas ansamblis (pēc tēlnieka Ģirta Burvja projekta) – divi mākslinieciski veidoti koka stabi ar tajos iegrieztajām senajām zvejnieku īpašuma zīmēm un tēsta ozola laiva. Piemiņas ansambli finansēja Latvijas Jūras kuģniecība.
Skaistā laikā gar jūras krastu iespējams aiziet līdz pat Rīvas upes ietekai. Šoreiz gan mēs neejam, bet braucam apskatīt interesantu objektu tepat netālu – Rīvas koka tiltu. Koka tilts pār Rīvu ir Latvijā vienīgais koka atgāžņu sistēmas konstrukcijas tilts. Eiropā tādi bijuši zināmi jau viduslaikos. Mūsdienās, pastāvot stingrajiem Eiropas standartiem, koka tilti inženiertehniskā skatījumā savu nozīmi ir zaudējuši. Tomēr, kā atzīst ceļu un tiltu būvju speciālisti, šī gadu simtiem ilgā tradīcija būtu saglabājama atmiņā kā namdaru un inženieru prasmes apliecinājums. Par tilta un tā apkārtnes kultūrvēsturisko nozīmi liecina arī tas, ka tiltam ticis piešķirts jaunatklāta kultūras pieminekļa statuss.
Upes augšpusē no tilta bijusi uzpludināta ūdenskrātuve, kuras enerģija gadsimta sākumā izmantota dzirnavu un vilnas kārstuves darbināšanai. 2020. gadā uz Rīvas tika izbūvēts zivju ceļš. Blakus tiltam izbūvētais bijušās papes rūpnīcas dambis pilnībā ierobežoja lašu un taimiņu iespējas migrēt augstāk pa upi uz nārsta vietām. Tagad zivju ceļš ļauj lašveidīgajām zivīm ieceļot no jūras un tikt garām līdz šim nepārvaramajam dambim, saglabājot Rīvas upes tilta un tā apkārtnes ainavu. Tas ir pirmais dabiskais zivju ceļš Latvijā.
Oranžs un apaļš kā saule
Lai gan sklandrauši ēsti jau pusdienās, tomēr savām rokām veidotam rausim ir cita garša. Vairākas saimnieces suitos piedāvā apgūt sklandraušu cepšanas mākslu. Mēs braucam uz Šmāliņ Gārdum pie dižās suitenes Anitas, kura mūs jau sagaida vasarīgā suitu rotā ar milzīgu pašceptu lauku torti. Saimniece mums pastāsta arī par suitiem tik raksturīgo ēdienu: “Sklandrausis, dižrausis, žograusis. Sklandrouš kurzemniekiem, sūr kakūd lībiešiem. No neraudzētas rudzu rupja maluma miltu mīklas veidots aplis ar uzceltām maliņām, kurā ir kartupeļu biezeņa un vārītu burkānu pildījums, pārklāts ar skāba krējuma un cukura virsiņu. Oranžs, apaļš kā saule, tāpēc tik labi iederas gadskārtu svētkos, īpaši rudenī un ziemā, bet vēstures avotos atrodamas ziņas, ka cepts arī Lieldienu svētku galdam. Saulgriežu mielastā sklandrausis simbolizē saules enerģiju. Formas un krāsas ziņā viens no skaistākajiem latviešu ēdieniem, turklāt ar ļoti senu vēsturi. Agrāk raušus cepuši ugunskura oglēs, tāpēc bija svarīgi izveidot augsto žodziņu, lai pildījums, ko senāk taisīja tikai no burkāniem, neaizplūstu ugunī. Kartupeļu masu raušu pildījumam sāka izmantot vien 19. gadsimtā, kad zemnieki bija pieņēmuši un iecienījuši jaunās, no Dienvidamerikas atceļojušās saknes, bez kurām šodien latviešu virtuvi nevaram iedomāties.”
