Ilgmāram 1949. gadā no Bērzes pagasta izsūtīti vecāki, pats kopā ar brāli gadījuma pēc palika Latvijā.
Ilgmāram 1949. gadā no Bērzes pagasta izsūtīti vecāki, pats kopā ar brāli gadījuma pēc palika Latvijā.
Ilgmāra Šulca stāsts
Sešdesmitajos gados mēs ar sievu Rozāliju dzīvojām Bēnē. Viņa – skolotāja, es – skolas saimnieks, ģimenē auga trīs dēli. Kad tuvojās Ziemassvētki, bērni jautāja: “Mammu, kāpēc mums nav eglītes?” Privātmājā kaimiņu ģimenē, kur tēvs bija kolhoza šoferis, bet māte aptiekāre, eglīte bija. Dzīvojām turpat skolā visa ciema acu priekšā, un skolotājs, svinot reliģiskus svētkus, varēja zaudēt darbu. Bērniem teicām, ka esam aizņemti darbā, ka eglīte būs tieši gadu mijā. Augot lielākiem, viņiem jau pašiem bez stāstīšanas viss bija skaidrs.
Sešdesmito gadu beigās no Uzbekijas uz Bēni pārcēlās Ilenzeijeru ģimene. Gan vīrs, gan sieva skolotāji un vēl dvīnīši – meitene un zēns. Viņi bija atbraukuši ar nodomu tikt tuvāk rietumu robežai, lai varētu vieglāk pārcelties uz Rietumvāciju, no turienes viņiem radi bija atsūtījuši plates ar Ziemassvētku dziesmām. Pēc Ilenzeijeru aicinājuma saulgriežu vakarā iegājām pie viņiem un kopīgi tās pa kluso klausījāmies. Kad vācieši pieprasīja atļauju izbraukt, abi no skolas tika atlaisti, un Dobeles rajona partijas komiteja deva rīkojumu nekur viņus nepieņemt darbā. Labi, ka tajā laikā starprajonu uzņēmums no Bēnes uz Auci būvēja ceļu. Tur skolotājus pieņēma darbā, un tā viņi sagaidīja izbraukšanas laiku. Līdzi ņemt neko neļāva, viņi devās prom ar diviem koferīšiem. Deviņdesmitajos gados Ilenzeijerus apciemoju Vācijā. Dzīvoja cienīti un pārtikuši paši savā mājā.
