Laikam jau tādēļ, ka cilvēkiem vienmēr bijis interesanti ielūkoties nezināmajā pasaulē, mani bieži vien urda vēlme tumšākajā diennakts laikā apmeklēt kapsētu.
Laikam jau tādēļ, ka cilvēkiem vienmēr bijis interesanti ielūkoties nezināmajā pasaulē, mani bieži vien urda vēlme tumšākajā diennakts laikā apmeklēt kapsētu. Lai arī dzirdēti stāsti, ka bīstamākie “spoki” atdusas vietās ir ļaudis bez noteiktas dzīvesvietas un varbūt kādu apšaubāmu rituālu piekritēji, kādā darbdienas vakarā kopā ar draudzeni nolēmām apciemot kapus.
Viss sākās ap pulksten 22. Klusa tipiska lauku mežmala. Taču, tiklīdz piebraucām savdabīgajam akmensdārzam, skatam atklājās pirmais pārsteigums. Mašīnas tālo lukturu gaismā varēja manīt, ka turpat netālu pie kādas kopiņas uz soliņa kāds sēž. Mazliet salīcis, rokas atspiedis pret galvu. Acīmredzot sērotājs. Viens. Kluss. Viņš pat nepaskatījās, kas tik vēlā vakarstundā iedomājies mērot ceļu uz vietu, kur pat saulainā dienā retais dodas.
Pirmā mirkļa izbīlis tomēr bija vājāks par vēlmi doties kapos. Ieķēries draudzenes elkonī, sapratu, ka nekāds drosminieks neesmu. Citkārt, kad kopā ar studiju biedriem draiski izstaigājām vecu kapsētu, biju pavisam drošs. Šādās reizēs vispārējam uzmundrinājumam der līdzi paņemt kādu, kas no tādām lietām ir bijīgāks par citiem. Tad atliek vien pateikt, ka kaut kur iečabējās krūmi, un viens no bara, ja ne kliegdams, tad vismaz raitā solī pāris sekundēs būs no kokiem laukā. Taču šoreiz sabijies biju pats. Un tikai tāpēc, ka bažīgu darīja klusējošais svešinieks uz soliņa.
Izstaigājuši plašo un savdabīgo dārzu, nekā aizdomīga nemanījām. Vēlreiz satraukumu piedzīvoju, kad līdzgaitniece atceļā uzrunāja vīrieti. Uz pieklusināto, bet nebēdnīgo “labvakar!” viņš neatbildēja, vien turpināja tādā pašā pozā skumt.
Tagad, pārdomājot notikušo, gluži pašsaprotami šķiet tas, ka mašīnā ielēcu tik ātri kā ķengurs un nekavējoties aizslēdzu durvis. Sasprindzinājums pastaigas laikā bija sakāpināts līdz maksimumam, viss atrisinājās brīdī, kad atkal ieslēdzās automašīnas gaismas. Cieši ieskatoties skumīgajā kapu ciemiņā, sapratu, ka tas ir no akmens veidots tēls. Piemineklis. Var nojaust, kādus vārdus pārsteiguma mirklī izrunāja mana mute, bet satraukums pavadīja vēl vismaz turpmāko pusstundu.
Naktī, pārdomājot nepilnās stundas notikumus, kārtējo reizi nācās secināt, ka vairāk jābaidās no dzīvajiem. Mūsu mērķis nebija pabaidīties naksnīgajā kapsētā, vien prātā uzplaiksnīja doma, ka šis ir īstais laiks turp doties brīdī, kad nedzird lapu grābeklīšu skaņas. Dīgstošie sniegpulksteņi nečabinājās kopiņu malās, un baltās dāmas ar neplivinājās apkārt. Bailes tāpat kā dažādas kaites sākas cilvēku galvās. Bet tiem, kas mūžīgu mieru raduši, nudien ir vienalga.
