(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
«Man tik ļoti salst,» viņa nočukstēja.
Vasīlijs, kas līdz šim likās snaužam, pēkšņi ierunājās:
«Tev jāpaciešas, tas drīz beigsies. Tās ir lielas sāpes un skumjas, kas pār tevi šobrīd nolīst. Tev vienkārši ir jāpārcieš aukstums, kas tevi pārņēmis. Un jābūt pateicīgai…» to sacījis, sirmgalvis atkal apklusa.
«Kāpēc?» Kristīna neizpratnē jautāja. «Kāpēc man jābūt pateicīgai, Vasīlij?» Viņas balss pēkšņi ieskanējās tik izmisīgi, ka gluži kā ar asmeni pāršķēla milzīgo klusuma sienu, un Vasīlijs, nespēdams palikt vienaldzīgs pret tās spēku, atkal ierunājās:
«Šodien ir tavas bēres. Tās ir asaras un skumjas, kas tevi saldē. Ilgu laiku tās ik pa laikam izjutīsi, tomēr šādos apmēros tās tevi saldēs tikai šodien. Tik daudz vienā vietā to vairs nebūs nekad. Sadalītas un izkaisītas tās nav tik mokošas.»
«Manas bēres?» Kristīna nošņukstēja.
«Jā, šodien viņi tevi glabā.»
«Vai man nevajadzētu būt tur?» viņa, mazliet nomierinājusies, jautāja. «Es vienmēr esmu domājusi, ka mirušie ir klāt savās bērēs.»
«Vajadzētu,» sirmgalvis uzrausās staltāk un pārliecināti atzina. «Taču tu esi šeit un nevari būt klāt savās bērēs. Un nedomāju, ka tev to vajadzētu darīt, tas būtu visnotaļ savādi… Taču tev ir taisnība – ja tu nebūtu šeit, tev tiktu dota iespēja būt mirkli tur, taču…»
«Taču es esmu šeit un nevaru būt tur. Kāpēc man nav iespējas?» Kristīna nepacietīgi pārtrauca Vasīliju.
«Tev jāpārcieš šis mirklis, nedomā tagad par izvēlēm, tev tās šobrīd tāpat nav. Izdari prātīgāko, ko vari – atvadies!» To sacījis, vīrietis atkal pievilka ceļus pie krūtīm un paslēpa seju rokās.
«Kāpēc man neviens neko negrib paskaidrot? Kāpēc es esmu šeit? Tam taču tā nevajadzētu būt,» meitene centās radīt niknu balss tembru, taču tas vairāk izklausījās pēc žēlas ņaudēšanas, uz kuru neviens vairs neatbildēja.
Viņa sajuta spēju aukstumu un ātri nogūlās, pievilka kājas pie krūtīm un ar rokām apskāva drebošo augumu. Iespējams, viņa raudāja, taču nez vai kāds visaptverošajā klusumā to spēja sadzirdēt. Viņa aizvēra acis, vairs nespēdama noraudzīties šajā biedējošajā ainā – tumšajā apkārtnē, kurā vienīgais šķietami esošais elements bija režģi, kas no visām pusēm to ieskāva, auksta grīda un divas no dzīves pilnībā atvadījušās būtnes, kas likās mirušas ne tikai ārēji, bet, šķiet, mira arī iekšēji. Viņa negribīgi palūkojās uz ceturto stūri, tieši pretī sev. Tukšums, kas tajā valdīja, pēkšņi likās biedējošāks par visu pārējo. Viņa atkal aizvēra acis, nespēdama cīnīties ar ļauno nojautu, kas pārņēma, lūkojoties biedējošajā tukšumā sev pretī. Aukstas šaltis, šķiet, grasījās saplosīt pēdējos spēkus vēl kaut mirkli palikt nomodā. Stindzinošajā aukstumā pagāja bezgala ilgs laiks, līdz viņa beidzot iemiga.
***
«Tu domā, ka mums būtu prātīgi apmeklēt bēres?» Roberts nervozi iejautājās, kad viņi kopā ar Karlosu automašīnā šķērsoja nelielā ciemata robežu.
«Mēs taču neiesim pavisam tuvu, vienkārši palūkosimies no attāluma. Apskatīsim ceremonijas dalībniekus, kā sacīt, novērtēsim situāciju,» sacīja Karloss.
«Uz ko tu ceri? Ka viņš patiešām ieradīsies sava upura bērēs?»
«Nē,» Karloss mierīgi atbildēja. «Tas būtu pārāk muļķīgi no viņa puses.»
«Nu jā…» jaunākais kolēģis domīgi novilka. «Tad kas?» viņš nelikās mierā, taču, šķiet, Karlosu tas neuztrauca ne mazākajā mērā, un viņš lēni virzījās ciemata kapsētas virzienā.
Bērzu birzs no vienas un zaļojošas pļavas no otras puses ieskauta, pēcpusdienas saulē spoži izgaismojās nelielā ciemata kapsēta. Bēru ceremonija tuvojās noslēgumam, kad izmeklētāju auto, neviena nemanīts, nostājās uz piebraucamā ceļa netālu no ieejas vārtiem. Kristīnas Hemingas pēdējā atdusas vieta atradās paralēli pļavai, un no piebraucamā ceļa to šķīra tikai dažas kapu kopiņas, līdz ar to no savas atrašanās vietas Karlosam un Robertam viss bija labi pārredzams.
«Te jau sanācis viss ciems!» Roberts pārsteigti iesaucās, nolūkojoties neskaitāmajos stāvos, kas puslokā pulcējās ap vaļējo kapu. Diena bija karsta, un vairāki atvadīties atnākušie bija sastājušies attālāk, meklēdami ēnainu patvērumu zem bērziem, kas vietumis bija saauguši kapsētā. Tur bija aptuveni ducis cilvēku, kas, atspiedušies pret trim nelieliem bērziem, drūmi lūkojās sev priekšā. Pārsvarā tie bija vīrieši, kas, rokas uz krūtīm sakrustojuši, klusējot klausījās izvadītāja tekošajā runā.
Ventlijs centās saskatīt pūlī kādu pazīstamu seju. Pareizāk sakot, centās ieraudzīt kādas konkrētas sejas, proti, Kristīnas vecākus. Viņš labi zināja, ka bez tiem abiem šeit neviena viņiem pazīstama nevajadzētu būt, un tomēr acis vēl un vēl kavējās pie ceremonijas apmeklētājiem, līdz, beidzoties izvadītāja runai, pūlis mazliet sakustējās, un starp daudzajām svešajām sejām varēja skaidri saskatīt upura vecākus – viņi bija noliekušies pār vaļējo kapu. Uz brīdi bija skaidri redzamas abu sejas, kad, mēmi pietupuši, viņi deva līdzi meitai smagāko un rūgtāko ceļamaizi, ko palicēji aizgājējam spēj dot, – trīs saujas smilšu. ◆
(Turpinājums sekos)
