(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Roberts neuzkrītoši uzlūkoja Ventliju un slepus savilka seju pārsteiguma grimasē, pamanījis rūdītā izmeklētāja pievērtajās acīs kaut ko, kas attāli līdzinājās cilvēcībai un līdzcietībai. Sabrucis pēkšņas un neizskaidrojamas vēlmes priekšā – ar varu izraut kolēģi no viltīgā cilvēcības jūga –, Roberts ierunājās:
«Tie laikam ir klasesbiedri…» Viņš norādīja uz bariņu jauniešu, kas, sastājuši garā rindā, cits aiz cita devās pie vaļējā kapa.
«Aha,» Ventlijs novilka un atkal pievērsās ceremonijā stāvošajiem, detalizēti uzlūkojot ikvienu sērojošo. Pagāja krietns laika sprīdis, līdz viņam izdevās kaut vai īsu mirkli apskatīt katru sērotāju. Viņš nesazīmēja nevienu pazīstamu seju, izņemot sērojošos vecākus. Ceremonija bija beigusies, un cilvēki pamazām virzījās uz kapsētas vārtu pusi.
«Mums laiks doties,» Ventlijs beidzot ierunājās. Viņš uzlūkoja kolēģi, kurš, acis nenovērsis, mēmi raudzījās nelielajā ļaužu pulkā, kas joprojām atradās pie kapa. Karloss koncentrēti paskatījās virzienā, kurā tik uzmanīgi skatījās kolēģis:
«Kas tur ir?»
«Nekas! Liekas, ka pamanīju kādu pazīstamu, taču tas neattiecas uz lietu,» Roberts, dziļi ievilcis elpu, atteica.
Ventlijs iedarbināja dzinēju un lēni aizbrauca. Automašīnu, kas šajā dienā virzījās projām no nelielās ciemata kapsētas, bija daudz un kādu laiku Ventlija automašīna atradās starp vairākām citām. Negribēdams tik lēni braukt pa putekļaino lauku ceļu, viņš nolēma apdzīt divas priekšā esošās automašīnas. Karloss spēcīgi piespieda gāzes pedāli un pēc mirkļa jau atradās priekšā abiem lēni braucošajiem auto. Pēkšņi uzmanību piesaistīja nez no kurienes parādījies trešais auto, kas atradās tiem priekšā. Karloss grasījās apdzīt arī to, kad tas pēkšņi uzņēma ātrumu un ātri aizbrauca.
***
Izmeklētāja Ventlija auto daudz par ātru izbrauca no stāvvietas pie policijas iecirkņa, un, par spīti daudzajiem auto, kas traucās pa šoseju, viņš vairākas reizes enerģiski spieda gāzes pedāli. Vēlmi braukt pēc iespējas ātrāk viņš sajuta ik reiz pēc tikšanās ar Žaneti. Viņa jau atkal bija to apmeklējusi iecirknī, priekšzīmīgi izturot nosodošos Karlosa kolēģu skatienus un demonstratīvi iesoļojot viņa kabinetā. Īsās sarunas saturu, kā ierasts, veidoja Žanetes vājais dīvas tēlojums, kas mijās ar uzmācīgu vulgaritāti, un vīrieša vienaldzība. Šķiet, šoreiz viņa bija vēl apņēmīgāk nolēmusi pārkāpt robežas, kuras vīrietis starp tiem bija uzslējis, taču, pamanījusi, ka uz uzaicinājumu apciemot viņu jaunajā miteklī Karloss nereaģēja ne tik kā melns aiz naga, viņa nikni pašūpoja galvu un, uzšņāpusi jauno adresi uz papīra lapas, nikni devās prom. Vīrietis, ar laiku pieradis pie sievietes uzmācīgās uzvedības, nelikās ne zinis par viņas untumaino uzvedību un, mirkli vēl uzkavējies darbā, devās mājup.
Atgriežoties mājās, Karloss sastapa Vēru ar dēlu rotaļājamies mājas pagalmā. Svens šūpojās, kamēr Vēra sēdēja zālē, ik pa laikam atgādinot, cik svarīgi ir turēties cieši. Mirkli aprunājies ar dēlu, viņš nosēdās blakus sievai un, aplicis roku ap plecu, mīļi noskūpstīja viņu uz vaiga. Tā abiem sēžot un pārrunājot dažādas nenozīmīgas lietas, ik pa laikam atbildot uz bērna daudzajiem jautājumiem, stunda bija pagājusi nemanot un, kad abi devās iekšā mājā, jau sāka krēslot.
Karloss jutās pacilāts un iepriecināts, redzot sievas labo noskaņojumu.
«Sen neesmu redzējis tevi tik priecīgu…» viņš pēc vakariņām uzrunāja sievu. Vēra nomazgāja pēdējo šķīvi un grasījās ko sacīt, kad vīrs mīļi pieglaudās. Īsu brīdi ļāvusies Karlosa apskāvienam, viņa pakāpās dažus soļus sāņus. Pēkšņi saprazdams, ka ir vienīgais, kas šobrīd var sabojāt sievas pozitīvo noskaņojumu, viņš, neko nesacījis, rūgti nopūtās un, skumji nolūkojies Vēras vienaldzīgajā sejā, devās uz guļamistabu.
Pulkstenis rādīja trīs naktī, kad Ventlijs pamodās no stiprām galvassāpēm. Viņš klusi, cik vien iespējams, nokāpa lejā un devās uz virtuvi pēc pretsāpju līdzekļiem. Atvēris skapīti, kurā glabājās medikamenti, paņēma nepieciešamo un grasījās doties pēc ūdens, kad uzmanību piesaistīja nelielā pudelīte, kuru Vērai pirms pusotra gada bija izrakstījis ārsts, lai palīdzētu pārvarētu pēcdzemdību depresiju. Viņš paņēma caurspīdīgo pudelīti rokās un mazliet sakratīja. Aiz aizvērtā vāciņa glabājās labi ja trīs tabletes. Karloss neizpratnē savilka uzacis un domāja par dienu, kad pēdējo reizi bija ieskatījies skapītī, kurā glabājās medikamenti. Viņš atcerējās neseno slimošanu, kopš tās bija pagājusi labi ja nedēļa. Nē, mazliet vairāk… Katrā gadījumā ne pietiekami ilgs laiks, lai izdzertu visas tabletes, viņš nodomāja, skaidri atcerēdamies, ka tad vēl iepakojums bija pilns. Šis bija palicis no laika, kad Vēras veselība pavasarī spēji uzlabojās. Karloss palūkojās uz iepakojumu un, izlasījis dažas sev interesējošās lietas, nolika to vietā. ◆
(Turpinājums sekos)
