Lai arī līņi mīt visur, varbūt izņemot nelielas upītes un lielāko straujos posmus, lomā viņi gadās visai reti. Makšķernieki zina, ka šīs zivis ir izvēlīgas, un ne visiem copmaņiem pietiek pacietības, lai sagaidītu, kad līnim labpatiks satvert ēsmu.
Lai arī līņi mīt visur, varbūt izņemot nelielas upītes un lielāko straujos posmus, lomā viņi gadās visai reti. Makšķernieki zina, ka šīs zivis ir izvēlīgas, un ne visiem copmaņiem pietiek pacietības, lai sagaidītu, kad līnim labpatiks satvert ēsmu.
Līņi iecienījuši ūdenstilpes ar skaidru ūdeni, vismaz divus metrus dziļas, turklāt ne pārāk dūņainas un aizaugušas. Tieši tāpēc visbiežāk līņus var noķert ezeros. Bet pat tajos viņi ne vienmēr sastopami.
Dodoties makšķerēt šīs spurastes, jāņem vērā, ka tās vislabāk jūtas nevis pie krasta augošajos meldros un niedrēs, bet gan tūlīt aiz tām, ja vien ūdens ir tīrs un vismaz pusotru metru dziļš un tur ir daudz mīkstu ūdensaugu – glīveņu un mīkstlapju. Līņi nevairās arī no cieta pamata, taču dūņaina gultne viņiem ir pierastāka un nepieciešama barības meklējumiem, kā arī labsajūtai.
Tie, kas nodarbojas ar to makšķerēšanu, nenoliegs, ka līni noķert ir patīkams notikums, jo šī spuraste vispirms kārtīgi pārbauda copmaņa pacietību, bet pēc tam liek mēroties spēkiem un izveicībā. Parasti līņu svars ir no 400 līdz 800 gramiem, taču nereti gadās arī smagāki eksemplāri.
Šo zivju makšķerēšanas sezona sākas jau maijā, kad ūdeņi pamazām iesilst un jaunās lēpju lapas tikko sasniegušas ūdens virsmu. Liņi ķeras visu vasaru, līdz septembrī naktis kļūst ievērojami vēsākas.
Piemērota makšķerēšanas vieta ir mierīgs ezera līcis, kur nav viļņu, tūlīt aiz niedru vai meldru joslas, ja turpat plašākā joslā uz dūņaina pamata bagātīgi aug glīvenes. Pirms copes jāpārliecinās, vai gultnes tuvumā ir no zāļu mudžekļiem brīvas ejas līņu “pastaigām” un ērta makšķerēšana. Ja nepieciešams, tās ar dzelzs grābekli jāiztīra. Šādās vietās zivis no laivas regulāri jāiebaro, ēsmu koncentrējot tur, kur vēlāk būs makšķeres āķis. Diezgan populāra ir tā, kas sastāv no māla pikas, kurā iemīcītas sliekas. Lai māls būtu irdenāks un vienmērīgi izšķīstu ūdenī, pirms slieku pievienošanas to sajauc ar melnzemi. Ja iebarojamā vieta būs atrasta veiksmīgi, līņi stundām ilgi “tupēs” pie ēsmas, to pamazām izārdot. Garšas uzlabošanai var piemaisīt arī biezpienu.
Līņu makšķerei jābūt nedaudz stiprākai nekā tai, kuru lieto ruduļiem, bet tajā pašā laikā pietiekami jutīgai. Ēsmai derēs ņipras komposta slieciņas, ūdenstārpi. Vien jāņem vērā, ka “kumosam” gan jābūt palielam. Vēl labāk, ja lieto divus āķus: vienu – uz gultnes, otru – sprīdi virs tās. Tikai augšējais jāpiesien tā, lai būtu atstatu no pamatauklas.
Cope varētu būt veiksmīgāka nevis saules lēktā, bet gan ap pulksten septiņiem astoņiem. Tie ķeras arī klusās bezvēja pievakarēs. Tomēr visvairāk makšķerniekam nepieciešama milzīga pacietība, kā arī jāievēro pilnīgs klusums.
