Oktobris. Sestdiena. Ieskatos televīzijas programmā: LTV7 pulksten 21 «1000 jūdzes pa ledāju pēdām». Arī man, kaut neklātienē, gribas paceļot pa ledāju pēdām, un es ieslēdzu televizoru. Tur – programmas otrajā daļā – Intars Busulis ar kādu savu kolēģi neceļo vis pa ledāju pēdām, bet ir nokļuvuši kādā Latgales lauku apdzīvotā vietā, kur notiks cūku bēres. Centrālās personas iemalko «šmakovku» un kareivīgi pošas lopiņa dzīvības atņemšanai.
Es vēroju šā notikuma gaitu, un atmiņā ataust virkne manas jaunības līdzīgu notikumu, kam diemžēl nepiemita tāds humānisms (ja par humānismu var saukt dzīvības atņemšanu!), kāds bija vērojams «1000 jūdzēs».
Ruksim vieta šķūnītī zem siena
Tas bija 1943. gada rudens, kad Latvijā, kā to varbūt zina pat sākumskolas puikiņi, valdīja vācu okupācijas vara. Laukos tā izpaudās kā obligāta mājlopu reģistrācija, atstājot saimniecībā vienu govi, vienu teļu, pāris aitu un vienu cūku. Liekās galviņas bija jānodod valdībai, ja ne – tad sods.
Ko lauciniekam izteica šāds limits? Nu labi, govs – tā ir piena lāse putrai un krējums sviesta kulšanai, bet kas ir viena cūka? To nokaus uz Ziemassvētkiem, apēdīs līdz pavasarim, un ko tad tālāk?
Vajadzēja rast izeju. Un mans tēvs to rada tādējādi, ka vienai cūkai mitekli ierīkoja šķūnītī zem siena panta. Miteklītis bija maziņš un tumšs, barību suķim ielēja, paceļot ar sienu apsaitētu režģi. Bet cūka bija apmierināta, mīlīgi rukšķēja un ņēmās svarā.
Lieku cūku vairs neatrada
Bet tad pienāca ziņa, ka tuvākajās dienās saimniecības apstaigāšot vietējā vara plus vācietis, lai pārbaudītu, kā letiņu zemnieki ievēro noteiktos mājdzīvnieku limitus.
Tēvs satraucās: ja nu siena pantu sāk durstīt ar iesmiem? Satraukums savu reālo izpausmi rada negrozāmā lēmumā: suķim pastāvēšana šaisaulē jāpārtrauc.
Tāpat kā Busuļa filmā salasījās kaimiņu vīri, drosmes dēļ kaut ko iedzēra un, ar cirvi un asiem dunčiem bruņojušies, virzījās uz siena šķūnīti. Cūkai bija apsiets striķis ap pakaļkāju, un lopiņš, no tumšā būra ticis dienasgaismā, uz brīdi apstulba. Ar to pietika, lai saņemtu neprecīzi notēmētu sitienu ar cirvi pa pieri. Tādu uzņemšanu negaidījušais lopiņš iebrēkdamies pameta pagalmu un aiztraucās uz dārzu, kur zem ābelēm vēl vāļājās kritušie āboli. Virve vilkās cūkai no aizmugures, un kāds no kāvējbrigādes, demonstrēdams attapību, virvi piesēja ābeles stumbram. Tālākais process aizņēma vien tik daudz laika, kamēr lopiņu, dzenājot pa apli, pietina ābeles stumbram. Ar to bija izteikts viss, un pagasta lopiņu reģistrētāji mūsu mājās lieku cūku vairs neatrada.
Specializējos cūku nosišanā
Toreiz es vēl biju deviņgadīgs puika, taču, pieaugot un mācoties Aizupes Meža tehnikumā, ne reizi vien nācās piedalīties cūku bērēs tehnikumam tuvākajās lauku mājās. Es biju specializējies cūku nosišanā: neizmantoju ne cirvi, ne āmuru, bet gan no pīlādža izgatavotu bozi. Šīs iemaņas mani padarīja slavenu gandrīz visā Īles pagastā, kur strādāju mežniecībā pēc tehnikuma beigšanas.
Busuļa atestētajās cūku bērēs nelaiķa lopiņu svilināja ar jaudīgu liesmu metēju, manās piecdesmito gadu cūcībās izmantoja tikai salmus. Rudzu un kviešu salmi bija raupji, man labāk patika auzu salmi – mīksti un spīdīgi. Cūku apkrāva ar salmiem, tos aizdedzināja un, berzējot ar bērzu zaru slotu, uzmanīja, lai āda nepārkarst un neuzmetas apdeguma tulznas. Apsvilināto ķermeni nomazgāja ar siltu ūdeni, un tas kļuva tikpat balts un smuks kā Busuļa ķinītī.
Busulis ar savu kolēģi asiņainajām izdarībām netuvojās, vien filozofiski apcerēja notikušo, bet manis aprakstītajos gadījumos bēru dalībnieki bija visi divkājainie un četrkājainie, atskaitot saimnieci, kura gulēja gultā ar spilvenu uz galvas, lai tikai nedzirdētu cūkas pirmsnāves brēcienu.
Nomazgāto cūku apslaucīja, nogrieza kājas un galvu, uzšķērda – kā to dara makšķernieki ar līdakām – un sadalīja pēc saimnieku vēlmēm. Gaļas gabali tika vai nu apsālīti un ielikti kādā mucā, vai nokūpināti un, taukaini spīguļodami, likti uz svētku galda Ziemassvētkos vai ģimenes svinībās.
Biju spiests nogāzties govij līdzās
Tiktāl par cūku slaktēšanu, taču reiz gadījās kādas neparastas dzīvnieka bēres. Mūsu mežniecībā strādāja kāds vīrs, kurš «pēc papīriem» skaitījās kadru strādnieks. Īstenībā viņa vietā mežā strādāja divi citi vīri, kas negribēja ierakstīties kolhozniekos. Izstrādātos koksnes kubikmetrus vai izravētos cirsmu hektārus nekolhoznieki ierakstīja «papīru vīra» kontā un saņēma it kā viņa nopelnītos rubļus. Bet «papīru vīrs» braukāja apkārt, uzpirkdams lopus, tos nokaujot un aizvedot uz Rīgas tirgu.
Lūk, šis vīrs, zinot manas kauslīgās iemaņas, kādā dienā uzaicināja palīgā nokaut govi. «Kas man būs jādara?» es, šādas izdarības nezinādams, pajautāju. «Tev tikai tas lops jāpietur pie ragiem, pārējo es izdarīšu pats,» «papīru vīrs» atteica.
Kaujamais lopiņš bija brūna, labi nobarota govs, kas, savu turpmāko likteni nezinādama, mierīgi gremoja un uzlūkoja mūs apaļām, zilām acīm. «Turi stingri aiz ragiem, lai lopiņš nenokrīt, kamēr nebūšu pārgriezis pakakli,» saimnieks norīkoja. Es spēcīgi ieķēros govs ragos, saimnieks tai kaut ko iespricēja, un jutu, ka lopiņš sāk gāzties. Es ragus neatlaidu un biju spiests nogāzties govij līdzās.
«Nu jau ir labi,» saimnieks uzsauca, asiņainu dunci vicinādams. «Domāju, ka būšu trāpījis tieši sirdī.»
Govs gulēja nekustīgi, no pārgrieztās pakakles ritēja tumšsarkanas asinis. Tas arī bija viss. Govju kaušanā pēc tam vairs nekad neesmu piedalījies; tagad es lielveikalos izvēlos tādu vai citādu gaļas gabalu, nemaz neinteresēdamies, no kāda apvidus vai valsts šis lopiņš ir nācis. Karbonādi vai steiku tas neietekmē. Un pats esmu kļuvis līdzīgs Busulim, lai par cūku vai citu lopiņu bērēm spriestu tikai filozofiskā līmenī. ◆
