Senais teiciens «vēders nav grāmata» vairs lāgā nedarbojas. Tas varēja būt aktuāls laikā, kad pārtikām tikai no dabīgas izcelsmes produktiem.
Senais teiciens «vēders nav grāmata» vairs lāgā nedarbojas. Tas varēja būt aktuāls laikā, kad pārtikām tikai no dabīgas izcelsmes produktiem. Taču, civilizācijai attīstoties, negausības, lielražošanas un peļņas kāres džins, no pudeles izsprucis, pārtikas galdā ceļ arvien apšaubāmākas kvalitātes ēdmaņu. Nepārdomāti saimniekojot, tiek nodarīts kaitējums dabai, tas atstāj negatīvu iespaidu uz augu un dzīvnieku valsts izcelsmes produktiem, beigu beigās mēs paši kļūstam par savas rīcības upuriem. Cenšoties pakļauties tirgus likumiem, ražotājiem svarīgi panākt, lai produktus varētu uzglabāt pēc iespējas ilgāk, tāpēc tiem tiek pievienotas arvien jaunas piedevas, kas ne katrreiz nāk par labu cilvēka organismam.
Beidzamajā laikā lielu satraukumu rada lopkopības dzīvnieku, jo īpaši liellopu, slimības. Tās apdraud faktiski ikvienu no mums, jo, piemēram, mutes un nagu sērga, liellopu sūkļveida encefalopātija jau klaudzina teju pie Latvijas robežām.
Par spīti minētajam, ļaudīm ir jāēd, taču tas jādara ar apdomu. Turklāt ne jau grāmatas vai gudri raksti katrreiz noteiks pareizāko ēdienkarti: svarīgi ir ikvienam kritiski vērtēt tos produktus, ko viņš lieto uzturā.
Normatīvā bāze negarantē pārtikas kvalitāti
Kopš 1998. gada Latvijā darbojas Pārtikas uzraudzības likums, kura uzdevums ir nodrošināt kvalitatīvu, cilvēku veselībai, dzīvībai un videi nekaitīgas pārtikas apriti. Labklājības ministrijas paspārnē radīts Pārtikas centrs – koordinējoša institūcija starp visiem uzraudzību veicējiem. Pārtikas centrs pats neveic uzraudzību kā tādu, tas ir, tā darbinieki neiet, nekontrolē un neuzrauga uzņēmumus, bet sagatavo Ministru kabineta noteikumus, normatīvo aktu projektus, kuros ietvertas pamatprasības pārtikas nekaitīguma nodrošināšanai arī uzraudzības veikšanai.
Ir pieņemti MK noteikumi par pilnvaru sadalījumu starp Valsts veterināro dienestu, Augkopības produkcijas kvalitātes valsts dienestu un Valsts sanitāro robežinspekciju no Zemkopības ministrijas puses un Valsts sanitāro inspekciju no Labklājības ministrijas puses. Kompetence sadalīta pēc produkcijas veidiem un aprites posmiem (ražošana, dzīvnieku izcelsmes produktu pārstrāde – Zemkopības ministrijai, vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība un daļēji tirgus – sanitārajai inspekcijai).
Tomēr dzīve pierādījusi, ka šāds sadalījums nav tas pareizākais, jo kontrolējošām institūcijām gan viss ir saprotams un izpildāms, bet ražotāji var piedzīvot situāciju, kad vienā uzņēmumā ierodas uzreiz divas inspekcijas. Tagad panākta abu ministriju un Ministru prezidenta vienošanās par to, ka tiks izveidota vienota uzraudzība un kontrole, kas, iespējams, tiks nodota Zemkopības ministrijas pārziņā. Taču, lai arī kāda šī uzraudzība būtu turpmāk, tā nevar garantēt pārtikas produktu nekaitīgumu: uzraugs nebūs uzņēmumā no rīta līdz vakaram, katru dienu. Uzraudzība notiks galvenokārt plānveidīgi (izņemot, protams, gadījumus, kad tiks saņemtas konkrētas sūdzības, vai arī neparedzētas ekstremālās situācijas), un tā nevarēs nodrošināt produkcijas drošumu.
Paškontroles loma uzņēmumos
Katrā uzņēmumā jāveido paškontroles sistēma. Tai jābūt tādai, lai varētu garantēt produkcijas drošumu ik dienas. Valsts uzraudzība var vienīgi sekot, vai ražotāju paškontroles sistēma darbojas, cik tā efektīva un elastīga, lai vajadzības gadījumā jebkurā brīdī varētu novērst risku tirgū ielaist nekvalitatīvu produkciju. Piemēram, gadījumā ar «Tukuma pienu»: ne jau valsts uzraudzības institūcijas vainojamas, ka tur bija radušies nelabvēlīgi apstākļi. Līdzīgi var notikt arvien, ja uzņēmums pats nav nodrošinājis elementāru higiēnas prasību ievērošanu.
Līdz pagājušā gada 1. maijam Latvijā pārtikai bija obligāta atbilstības novērtēšana (sertifikācija): valsts bija noteikusi, ka jebkurš pārtikas produkts pakļaujams trešās neatkarīgās puses obligātai atbilstības novērtēšanai. Taču tad tika noteikts, ka jumta likums par atbilstības novērtēšanu, kas attiecās uz visiem produkcijas veidiem, sākot ar ūdeni, beidzot ar rupjmaizi un pakalpojumiem, turpmāk neattiecas uz pārtiku. Pārtika vairs nav obligātā valsts reglamentētā sfēra, un tā vairs nepakļaujas trešās puses atbilstības novērtēšanai. Ražotājs pats garantē un pats atbild par produkcijas labumu. Sertifikācija, kas vēl nav atcelta, tomēr nav vairs obligāta, bet gan pilnīgi brīvprātīga, to izvēlas ražotājs tikai kā papildu garantiju sev, savai produkcijai.
Kopumā tomēr Labklājības ministrijas darba ritms pārtikas ražotājus neapmierina – gauss. Viņi uzskata, ka vajag strādāt elastīgāk. Piemēram, Labklājības ministrija veselu divu gadu laikā izstrādāja noteikumu projektu par pārtikas uzņēmumu atbilstības novērtēšanu. Beidzot tas tika pabeigts, bet, mainoties valdībām, MK nolēma, ka šo noteikumu projektu jāuzdod no jauna izstrādāt Zemkopības ministrijai. Pagāja vēl viens gads, bet, kad projekts jau bija iesniegts Valsts kancelejā, radās neskaidrība, kas veiks šo uzņēmumu atbilstības novērtēšanu. Sākās strīdi: LM pastāvēja uz to, ka ražotājs ir tiesīgs izvēlēties, pie kā vērsties pēc atbilstības novērtējuma, ZM uzstāja, ka atbilstību var noteikt tikai veterinārais dienests. Taču tā varētu būt jebkura privātstruktūra, ja vien tai ir valsts pilnvarojums un akreditācija pēc Eiropas standarta 45011. Šī nesaskaņa vēl nav novērsta, un noteikumu projekts joprojām guļ Zemkopības ministrijas atvilktnēs. Līdz ar to Latvijā nav (vairs) obligāta pārtikas sertificēšana un nav (vēl) stājusies spēkā obligātā atbilstības novērtēšana pārtikas uzņēmumiem. Šāds pārejas periods velkas jau gadu. Sekas tam, piemēram, ir joprojām neapzinātās nelegālās ražotnes.
Cik lielā mērā esam apdraudēti?
LM Pārtikas centra direktors Olafs Stengrēvics uzskata, ka pārtikas apritē laiku pa laikam kaut kādi ekstra gadījumi tomēr esot norma. Visos laikos tā bijis – smagākā vai vieglākā formā, taču vienmēr tas bijis ļoti lielā mērā atkarīgs no cilvēka paša, no tā, cik viņš rūpīgi izvēlas preci, kurā vietā, kā ražojumu. Ja pirksim desas, kas Rīgā pie gaļas paviljona sakrautas uz avīzēm kā malkas pagales, neviena valsts institūcija neglābs un agri vai vēlu pircējs iemantos kādu kaiti.
Tas, ka armijas daļās simtiem cilvēku saslimst ar dizentēriju, liecina sliktu par pašiem pārtikas lietotājiem, uzskata O.Stengrēvics: viņi no cietuma ņem produktus, kas pieejami visiem putniem, «zvēriem», kas tajās kannās grib līst iekšā…
«Ja mēs pārsvarā ēstu augu valsts produktus, kas ir uzturā paši drošākie, vai arī tā saucamos «low acidic» konservētos produktus ar zemu konservantu saturu, tad nekas slikts mums nevarētu notikt. Bet, ja ēdīsim gaļas produktus vai olas, jābūt daudz uzmanīgākiem pret to, kā tos pagatavojam, kā ievērojam higiēnu. Tas attiecas ne tikai uz pārtikas ražotājiem, bet arī uz mūsu virtuvēm,» saka Pārtikas centra direktors.
Viņš uzskata, ka uzturā vairāk jālieto pašu valstī ražotā produkcija. Tagad apdraudējums veselībai nāk no Eiropas, uz kuru mēs virzāmies, un tas jau ir nopietnāk nekā, piemēram, salmoneloze vai šigeloze. Aiz okeāna vadošās valstis jau radījušas tādus mikroorganismus, kas ir daudz bīstamāki par pie mums sastopamajiem, no kuriem varam pasargāties, ievērojot elementāru higiēnu.
Lasītāji var nedaudz apjukt: Eiropā taču esot augstāka civilizācija, stingrāka kontrole, un tomēr no turienes gaidāms lielāks apdraudējums?
«Esmu gan pārliecināts, ka civilizācija augstāka ir šeit, pie mums. Rietumnieki nežēlīgi pārkāpj dabas likumus. Nevajag daudz prāta, lai izdomātu, ka govij vislabāk pēc bioķīmiskā sastāva atbilst pati govs, jābūt pietiekami daudz neprātam, lai šo govi samaltu miltos un izbarotu citai govij, tas ir, zālēdāju pārvērstu par kanibālu. Tas ir rupjš dabas likumu pārkāpums. Nav gudri arī, lai lopus pasargātu no slimībām, grūst viņiem iekšā antibiotikas un citas veterinārās zāles. Tas agri vai vēlu radīs smagas sekas, tāpat kā pārmēru augstais higiēnas līmenis un pārmodernās tehnoloģijas, vēl smagākas sekas nekā tā dēvētā govju trakumsērga.»
Tagad Rietumos iedzīvotāji ļoti satraukušies, meklē alternatīvas. Piemēram, Francijā sāk pieprasīt un arī audzēt ziemeļbriežus. Kāda garantija, ka ar laiku, dzenoties pēc masas pieauguma vai ražošanas tehnoloģiskuma, arī attiecībā uz briežiem netiks pārkāpti dabas likumi?
«Cilvēkiem ir raksturīgi atkārtot vienas un tās pašas kļūdas,» saka O.Stengrēvics. «Paredzu, ka sekas var būt līdzīgas. Pazīstama taču ir shēma, ko ar ko drīkst barot: govis – cūkas – mājputni – kultivējamās zivis. Tas nozīmē, ka govīm, kas ir vienīgi zālēdāji dzīvnieki, vispār nedrīkst izbarot dzīvnieku valsts izcelsmes produktus, cūkām drīkst piedevu veidā izbarot liellopu, putniem – liellopu un cūku, zivīm – liellopu, cūku un putnu cilmes produktus (piemēram, kaulu miltu vai gaļas atlieku veidā). Taču nekādā gadījumā šo shēmu nedrīkst pagriezt pretējā pakārtojumā! Ne velti govis Indijā tradicionāli uzskata par svētiem dzīvniekiem. Arī pie mums tās vajadzētu turēt kā piena devējas, olbaltumvielu avotu cilvēkam.»
Deviņdesmito gadu sākumā tika daudz rakstīts un runāts par dažādiem konservantiem, bija strīdi par to kaitīgumu vai nekaitīgumu, pircējus mācīja orientēties skaitļos aiz burta «E».
O.Stengrēvics:
«Daļa pārtikas piedevu, kuru sastāvā ietilpst arī konservanti, krāsvielas, skābuma regulētāji, emulgatori, garšas pastiprinātāji un apstrādes palīglīdzekļi nelielā koncentrācijā nav kaitīgi. Lielākā daļa tomēr ir kaitīga. Vēl Paracelzs 15. gadsimtā norādījis, ka katra viela ir toksiska, tikai doza to var padarīt par indi. Piemēram, viela, ko apzīmē ar «E-948», ir skābeklis – vai par to var teikt, ka tas ir kaitīgs? Vai arī – limonādēs pievienotā ogļskābā gāze CO2, ko apzīmē ar «E-290»? Tomēr abas gāzes var būt nāvējošas, piemēram, zīdaiņiem. Vai arī «E-300» – C vitamīns jeb askorbīnskābe – to kā zāles lietojam pat simtkārt lielākās devās nekā konservantu, antioksidantu pārtikas produktos. Un «E-160» – tā ir no sarkanās paprikas iegūta krāsviela, kas tieši būtu jāēd un jāēd! Protams, ideālā gadījumā būtu visas šīs vielas lietot dabīgā veidā un līdzsvarotās devās. Tātad, no vienas puses, visas pārtikas piedevas var uzskatīt vienlaikus gan par kaitīgām, gan par derīgām, jautājums ir daudzumā. Eiropā un arī pie mums spēkā esošajos noteikumos noteiktās devās (tās ir ļoti rūpīgi pārbaudītas un pierādītas) šīs vielas nenodara kaitējumu organismam. Bet nekādā gadījumā tas nenozīmē, ka var ūdenim pievienot sintētisku krāsvielu, konservantu, kaut kādu paskābinātāju, piemēram, «E-330» (citronskābi), mākslīgas saldvielas un no šāda dzēriena ilgstoši pārtikt nesodīti.»
Pārtikas centra direktors rāda šāda dzēriena paraugu: uz palodzes saulē spilgti zaļā ābolu sula aizsāktā pudelē glabājusies pusotru gadu. Un nav nekādu bojājuma pazīmju! Garša nav mainījusies ne par nieku. Pat pēc tik ilga laika dzērienam nav rūguma pazīmju.
«Tas ir drošs paņēmiens: atveriet pudelē, tetrapakā vai burkā nopirktu sulu, nolieciet uz palodzes un vērojiet; ja sāks rūgt, tas nozīmē, ka – manta laba,» pamāca O.Stengrēvics. Pēc brīža viņš piebilst, ka ar satraukumu vērojot paaudzi, kas patlaban pārtiek gandrīz vienīgi no kartupeļu čipsiem un uzdzer kokakolu. Pēc gadiem šie cilvēki veidos garas un bezcerīgas rindas pie gastroenterologu kabinetu durvīm.
Tajā pašā laikā ir daudz pārtikas piedevu, kas ir absolūti nekaitīgas. Piemēram, izplatītā briežraga sāls – amonija hidrogēnkarbonāts, ko lieto konditorejā: grūti to nosaukt par kaitīgu, ja bulciņu cepšanas procesā amonjaks, ogļskābā gāze un ūdens izplūst gaisā, bet paliek tikai caurumi. Vai caurumi kaitīgi?
Kopumā tomēr jācenšas uzturā lietot tradicionālo pārtiku, tādu, pie kuras attiecīgos platuma grādos cilvēki pieraduši. Diemžēl, attīstoties vispārējas globalizācijas tendencēm, paplašinoties tirgum, neizbēgamas ir novirzes no tradicionālā uztura. Taču tas nevar būt bīstami, ja ievēro mērenību un saprātu.
Ko mēs pieņemam par veselīguma standartu? Veselīguma standarts ir grauds. Tam ir milzīga nozīme cilvēku uzturā. Pārtika, kurā grauds tiek saglabāts maksimāli dabīgs, arī atzīstama par veselīgāku. Rupja maluma maize ar veseliem graudiem, ar klijām neapšaubāmi ir veselīgāka par baltmaizi, par smalkām frančmaizēm. Turklāt latviešiem tradicionāla ir rudzu maize. Atliek nogriezt riecienu, apziest ar biezpienu vai pārklāt ar siera šķēli, piedzert ābolu sulu, un organisms saņems visu, kas vajadzīgs.
Par to, vai iespējams jau veikalā pēc kaut kādām pazīmēm noteikt pārtikas kvalitāti, O.Stengrēvics paskaidro: «Neizejot no veikala, to izdarīt grūti. Padomju gados viss, arī pārtikas ražošana, bija standartizēts. Tā bija greiza prasība. Savukārt tagad esam vispār atteikušies no jebkādiem standartiem, pat desai tādu nav. Tāpēc ir, piemēram, «Doktordesa», kas maksā virs divarpus latiem. Un tādas desas ražotāji ir nikni uz tiem, kas tāda paša nosaukuma desu tirgo par latu. Nu nav mums standartu ne tikai «Doktordesai», bet desām vispār! Savukārt, piemēram, ASV stingri ievēro standartu, ka desā jābūt ne mazāk par 70 % gaļas, ne vairāk par 5 % tauku. Ražot jau var, arī neievērojot šos noteikumus, bet tad produktu nedrīkst saukt par desu. Ko varētu ieteikt pircējiem? Izvēlieties to firmu ražojumus, kurām uzticaties! Es pats nepērku un citiem neiesaku, piemēram, pirkt desu bez jebkādiem uzrakstiem, jo Dievs vien zina, kādus miltus – sojas vai pat kaut kādus kaulu miltus – tur piegrūduši nelegālie ražotāji. Ko gan labu var iepildīt desādā par latu kilogramā, ja gaļa maksā dārgāk.»
Sarunu ar Pārtikas centra direktoru gribējās pabeigt mazliet optimistiskāk, tāpēc viņš ieteica: «Drīz paaugsies skābenes, varēsim vairāk ēst zaļbarību. Mēs tomēr atrodamies izdevīgākā situācijā nekā rietumnieki! Daudzi cilvēki gaužas, ka nezina, ko var un ko nevar pirkt un ēst. Pie mums nopērkama ne tikai laba, bet arī veselīga pārtika, tikai pie tā jāpiedomā. Var iztikt tikai ar dažiem desmitiem santīmu dienā. Tikko kāds tērē desmitiem latu, tā ir droša zīme, ka ēdienkartē kaut kas nav pareizs. Tas, cik katrs tērē, liecina par to, vai tiek nodarīts pāri organismam. Ik uz soļa pieejama tiešām laba pārtika, tāpēc pagaidām es uzskatu, ka mēs dzīvojam izredzētos apstākļos. Un, manuprāt, nav daudz jālauza galva par to, vai apēdam, piemēram, ģenētiski modificētu kukurūzu – tas nekādu postu nenodarīs –, bet mēs nedrīkstam savos laukos, savā dabā ielaist ģenētiski modificētās kultūras. Tad arī turpmāk būsim pasargāti no tām problēmām, kas beidzamajā laikā kļūst arvien aktuālākas Rietumos. Un varēsim pat eksportēt – gan pašu veselīgas pārtikas ideju, gan mūsu visumā ekoloģiski tīro lauksaimniecības produkciju.»
