Aptrakusī politiskā ikdiena liek taujāt krievu literatūras klasiķa Nikolaja Černiševska aizpērnajā gadsimtā rakstītās grāmatas vārdiem.
Aptrakusī politiskā ikdiena liek taujāt krievu literatūras klasiķa Nikolaja Černiševska aizpērnajā gadsimtā rakstītās grāmatas vārdiem. Tiešām – ko darīt tālāk? Mazpamazītēm sācis atklāties tas viss, ko daudzi jo daudzi astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito gadu sākuma cīnītāji par Latvijas atjaunošanu gribētu aizmirst kā murgainu sapni. Ja esam godīgi pret sevi šodien, jābūt arī godīgiem pret ne pārāk tālo pagātni – tie bija mūsu atmodas karognesēji, kas iedibināja kārtību, kā “kārtojamas lietas” un “taisāma politika”.
Tobrīd, kad sēdējām demokrātijas skolas solos un mācījāmies, Latvijas politikā kā standarts tika pieņemts kaut kāds sajaukums no Pumpura “Lāčplēša” un Mario Pjuzo “Krusttēva”. Neviens neapšauba, ka bijušos un tagadējos politiķus virza kaut kādi nacionālie ideāli. Tas būtu pārāk skaļi teikts, ka visa pamatā ir viena vienīga “lašu” šķindoņa paša bankas kontā. Vien sanācis kā krimiķī par Ņujorkas mafiju. Mums nav partijas šā vārda patiesajā nozīmē. Ir labi attīstītas ekonomisko interešu lobētas grupas, kas reizi pa četriem gadiem sākušas atražot pašas sevi.
Atgriežoties pie krievu klasiķiem, paliek gan jautājums, ko varētu izteikt ar Fjodora Dostojevska vārdiem no “Piezīmēm no mirušo nama”: (..) šī tautas daļa taču ir visai neparasta. Tieši šī varbūt ir visapdāvinātākā, visspēcīgākā mūsu tautas daļa. Bet veltīgi gājuši bojā vareni spēki, nepamatoti, neglābjami. Bet kas vainīgs? Jā gan, kas vainīgs?”
