Vispārējā situācija tautsaimniecībā pasliktinās. Strauji aug bezdarbs. Krītas iekšzemes patēriņš un cilvēku ienākumi. Aizvien straujāk palielinās personu skaits, kurām ir problēmas ar kredītu atmaksu. Jau patlaban apmēram desmit procentu izsniegto kredītu uzskatāmi par problemātiskiem. Optimismam un cerībai, ka viss nokārtosies, nav pamata. Zviedrijas un Japānas banku krīzes laikā bankām nācās norakstīt 20 – 30 procentu kredītiem. Latvijas apstākļos tas nozīmētu «sliktos» kredītus 3 – 4,5 miljardu latu apmērā. Šāda notikumu attīstība uz ilgu laiku paralizētu banku sistēmu. Zustu jebkādas cerības uz normālas kreditēšanas atjaunošanos tuvāko piecu vai pat desmit gadu laikā.Ik pa brīdim notiek diskusijas par iespējamo rīcību. Līdz šim izteiktie viedokļi dalās trīs lielās grupās.1. Nevajag darīt neko. Lai bankas pašas tiek galā. Vieni neapdomīgi deva, otri neapdomīgi ņēma. Citiem par to nav jāatbild.2. Valstij jārūpējas par tiem, kas zaudējuši darbu un tagad paliks bez dzīvokļa. Tāpēc jānosaka ierobežojumi piedziņas vēršanai uz personas vienīgo mitekli.3. Vajag samazināt kredīta ņēmēja atbildību, aprobežojot to ar ķīlu. Tad cietīs nevis Latvijas bezdarbnieki, bet Skandināvijas pensionāri.Tie, kas neko nav aizņēmušies, lamā kredītu ņēmējus par vieglprāšiem. Un uzsver, ka nodokļu maksātājiem nav jāatbild par citu kļūdām. Tie, kuriem ir aizņēmumi, apgalvo, ka viņi nav vainīgi pie krīzes valstī un pasaulē. Un uzsver, ka tikai muļķi un neveiksminieki necenšas dzīvot labāk, ja ir tāda iespēja.Vispirms būtu jāsaprot, ka likt bankām pašām tikt ar visu galā nozīmētu atgriezties aptuveni 1995. gadā. Toreiz Latvija pārdzīvoja dziļu banku krīzi, kuras laikā aptuveni trešā daļa banku sektora bankrotēja. Kredītu tirgus šā vārda mūsdienu izpratnē sastinga uz aptuveni pieciem gadiem un pamazām sāka atdzīvoties tikai pēc gadsimtu mijas. Ierosinājumi valstij iejaukties un aizliegt bankām atsavināt kredīta ņēmēja vienīgo mitekli nozīmētu tieši to pašu, tikai vēl palielinot banku zaudējumus, jo daļu ķīlu banka nevarētu pārdot. Savukārt neveiksmīgais kredītņēmējs makšķeres vietā iegūtu zivi. Tā vietā, lai stabilizētu finanšu sektoru un tautsaimniecību, kas nodrošinātu iespēju daudziem bezdarbniekiem atgūt darbu, bezdarbnieks uz ilgu laiku iestrēgtu savā uz kredīta pirktajā dzīvoklī. Banka to viņam nedrīkstētu atņem, bet samaksāt komunālos maksājumus viņš, visticamāk, nespētu.Trešais piedāvājums – ierobežot kredītņēmēju atbildību ar ķīlas apmēru – ir sevišķi ekstrēms no tautsaimniecības viedokļa. Pēc būtības tas nozīmētu signālu – parādi nav jāatdod. Jo cilvēki māk rēķināt un ļoti labi saprot, ka patīkamāk ir nemaksāt, nevis maksāt. It īpaši, ja par to nekas nedraud. Ko darīt? Pašreizējais Latvijas kredītiestāžu kredītportfelis ir aptuveni 16 miljardi latu. Šī summa ietver gan mājsaimniecībām, gan komersantiem izsniegtos aizdevumus. Kredītu atmaksas termiņi lielākoties svārstās 5 – 20 gadu robežās. Ja pieņemam, ka vidējais atmaksas termiņš ir desmit gadu, varam secināt, ka katru gadu Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji papildus procentu maksājumiem samaksā bankām aptuveni 1,5 miljardus latu pamatsummas.Līdz ar to saprātīgs kompromiss starp valsts, privātpersonu un kredītiestāžu interesēm būtu «kredītbrīvdienu» izsludināšana. Tas nozīmētu kredītņēmēju atbrīvošanu uz noteiktu laiku no kredīta pamatsummas maksājumiem, attiecīgi pagarinot tā galīgās atdošanas termiņu. Kādi būtu ieguvumi? Visticamāk, tūkstošiem cilvēku tiktu pasargāti no maksātnespējas un tūkstošiem izsniegtu kredītu no norakstīšanas zaudējumos. Banku ienākumi no izsniegtajiem kredītiem nesamazinātos, jo šos ienākumus veido procentu maksājumi, nevis pamatsummas atmaksas. Desmitiem tūkstošu ļaužu, kuriem patlaban draud saistību neizpilde, iegūtu iespēju kārtot savus maksājumus, kuri nu būtu uz laiku legāli samazināti. Pamatsummas maksājumu atlikšana neradīs nekādus tiešus zaudējumus bankai, pēc būtības notiks aizdevuma transformēšana par kredītlīniju uz noteiktu laiku. Būs izmaiņas banku naudas plūsmā, tas ir, kritīsies kredītportfeļa samazināšanās tempi. Turklāt kredītmaksājumu apjoma sarukšana kaut kādā apjomā stimulēs iekšzemes patēriņu un veicinās tautsaimniecības atkopšanos. Protams, brīvdienas uz trim gadiem beigsies tieši pēc minētā laika. Taču jāņem vērā, ka neviena krīze pasaules vēsturē nav bijusi mūžīga. Kā iepriekš izklāstīto ideju realizēt praksē? Iespēja, ka kredītu likumos var būt noteikti piespiedu ierobežojumi bankām vai atvieglojumi klientiem, paredzēta jau 1937. gada Civillikumā, līdz ar to valstij nevarēs pārmest negodīgu vai neprognozējamu attieksmi pret investoriem.No otras puses, ir skaidrs, ka pašreizējā Saeima dažādu subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ šādu likumu nepieņems. Jo tas nav paredzēts līgumā ar SVF (kaut arī līgums to neaizliedz). Jo tas nav saskaņots ar partiju sponsoriem. Galu galā – jo tas profesionāliem politiķiem ir pārāk sarežģīti, viņiem izpratne par reālo dzīvi jau sen zudusi. Ja neticat, ieskatieties 17. marta ziņās. Vienā dienā valdība paveica divus brīnumdarbus – pārskaitīja no valsts kases kontiem vairāk nekā 200 miljonu «Parex» kreditoriem un ievērojami samazināja bērnu pabalstus. Jo tā varēs ietaupīt gandrīz miljonu latu, kas patlaban ir ļoti vajadzīgs.Satversme un likums paredz likumdošanas iniciatīvas tiesības tautai. Tādējādi jāsavāc 10 000 notariāli apliecināti parakstu zem attiecīga likumprojekta par grozījumiem kredītiestāžu likumā. Tas jāpapildina ar dažiem teikumiem. Tātad – nekas pārāk sarežģīts un dārgs. Pašlaik viena šāda paraksta apliecināšana maksā aptuveni trīs latus. Zinot, ka gandrīz katrs pieaugušais Latvijas iedzīvotājs ir kredītņēmējs, ceru, ka vismaz 10 000 drosmīgo atradīsies. Tālāk jau sekotu Centrālās vēlēšanu komisijas rīcība un, iespējams, referendums par likumprojektu. Tieši tāpēc ir īstais brīdis un iespēja saņemties un apvienoties cīņā par savām tiesībām. Kā pirms divdesmit gadiem mēs to jau reiz izdarījām.
