Līdz šim īpašnieki pārāk maz uzmanības veltīja lauksaimniecības dzīvnieku slimībām un saslimstības profilaksei.
Līdz šim īpašnieki pārāk maz uzmanības veltīja lauksaimniecības dzīvnieku slimībām un saslimstības profilaksei. Par to rūpējās veterinārais dienests. Tagad daudzi veterinārsti piekopj privātpraksi, veterinārie pakalpojumi ir diezgan dārgi – īpaši pēc medikamentu un degvielas straujā cenu pieauguma. Tāpēc saimniekiem pašiem jāapgūst minimālās zināšanas, jāprot noteikt raksturīgākās slimības un vajadzības gadījumā jāsniedz dzīvniekam veterinārā palīdzība. Tā tas notiek daudzās lauksaimniecības ziņā attīstītās valstīs.
Paaugstināta ķermeņa temperatūra ir viens no galvenajiem slimības simptomiem. Dzīvniekiem temperatūru mēra taisnajā zarnā. Normāla temperatūra liellopiem ir 38,6 grādi, cūkām – 39,2, aitām – 39,4 grādi. Slimiem dzīvniekiem paātrinās pulss, veseliem liellopiem tas ir 50 līdz 60, cūkām – 70 līdz 80, aitām 70 līdz 90 reižu minūtē. Sasirgušiem mājlopiem ir paātrināta, sekla, dažkārt gārdzoša elpošana, sliktāka ēstgriba. Govīm samazinās izslaukumi pat nelielas saaukstēšanās gadījumā. Pienā var būt asinis vai biezpienam līdzīgs receklis, attiecīgais tesmeņa ceturksnis ir ciets. Tas norāda uz mastītu.
Ja dzīvnieks saslimst ar mutes un nagu sērgu, novērojama siekalošanās.
Pēc šādiem simptomiem var bez papildu izmeklēšanas noteikt slimību. Zemniekam jāapgūst māka ievadīt zāles dzīvniekam caur muti, zemādā, muskulī, nepieciešamības gadījumā iztaisīt klizmu. Jāprot sniegt palīdzību, ja tas sasirdzis ar ātri progresējošām slimībām – atgremotāju uzpūšanās, zirgu kolikas, aizrīšanās, traumas –, kā arī apgrūtinātās dzemdībās, ja tās noris bez sarežģījumiem.
Zemniekam šīs zināšanas apgūt ir jāpalīdz veterinārajam dienestam.
Pēc Jāņa Uzuleņa «Rūpes par mājdzīvniekiem gada garumā»
