Latvijas publiskajā telpā dominējošais viedoklis ir aptuveni šāds: Gruzija gribēja ieviest kārtību separātiskajā Dienvidosetijā, Krievijas reakcija uz tās rīcību bijusi neproporcionāla, un apdraudēta ir Gruzijas suverenitāte, ko apliecināja Krievijas karaspēka diezgan ilgstošā klātbūtne šīs valsts teritorijā. Vai šāds skatījums ir vairākumā vai mazākumā ES valstu? Itālijas ārlietu ministrs Franko Fratini intervijā, atbildot uz jautājumu par Baltijas valstu un Polijas izteikto solidaritāti Gruzijai, saka: «Tā ir nevis Eiropas kopējā, bet gan šo valstu individuālā nostāja. Manuprāt, šādā delikātā situācijā Eiropai vajadzētu būt vienotai. No šādām iniciatīvām vajadzētu izvairīties.» Itālijas ārlietu ministra pozīcija ir izvairīga, jo kā gan citādi varētu izskaidrot viņa sacīto, ka «mēs neesam tie, kuru uzdevums būtu noteikt, kurš ir agresors un kurš – cietušais. Tas tikai vājinātu mūsu pozīcijas.»Francijas un Vācijas nostāja Gruzijas un Krievijas konflikta jautājumā bijusi atšķirīga pēc izrādītās aktivitātes, bet līdzīga pēc satura. Krievijas rīcība padarīja Francijas valstsvīru dzīvi mazliet vieglāku, jo tās karaspēka ilgstošā uzturēšanās Gruzijas teritorijā bija tik kliedzošs šīs valsts suverenitātes pārkāpums, ka kritika par neproporcionālu un situācijai neatbilstošu spēka lietošanu bija neizbēgama. Arī Vācijas kancleres Angelas Merkeles brauciens uz Tbilisi pēc tikšanās Sočos ar Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu liecina par atbalstu Gruzijai, tomēr Francija un Vācija ir valstis, kuru nostāja būtu raksturojama kā «abi vainīgi» – Krievija un Gruzija tiek uzskatītas par līdzvainīgām konfliktā. Uz šo brīdi svārsts nosvēries par labu Gruzijai, jo Krievijas reakcija bijusi pārmērīgi asa, tomēr maz ticams, ka Francija un Vācija vēlētos tālāk saasināt attiecības ar Kremli. Var secināt, ka Baltijas valstu un Polijas skatījums uz Gruzijas un Krievijas konfliktu, iespējams, pat nesaskan ar ES valstu vairākuma viedokli. ES remdenā saliedētība Jautājums par ES reakcijas uz Gruzijas un Krievijas konfliktu savlaicīgumu un adekvātumu ir nedaudz komisks, jo, kā jau ar lielāko daļu norišu, kurās iesaistīta Krievija, ES rīcībā nav daudz, ko tā spētu likt galdā. Par relatīvu ES neveiksmi var uzskatīt nespēju kontrolēt Mihaila Saakašvili rīcību. Lai cik ļoti Krievija nerēķinātos ar citu valstu viedokli, tomēr tai vajadzēja formālu iemeslu iebrukumam Gruzijā. Jautājums — kam tad domāta Eiropas Kaimiņu politika (EKP), ja ne miera un stabilitātes nodrošināšanai ES kaimiņvalstīs? Vai ES neredzēja vai negribēja redzēt, ka Gruzijas prezidentam ar drudžaino mirdzumu acīs varētu neizturēt nervi? Vai aktīvāka ES iesaistīšanās nebūtu sekmējusi mērenāku šīs valsts politiku pret separātiskajiem reģioniem? Par ES iespējām novērst konfliktu jau saknē varētu rasties jautājumi, taču par Francijas prezidentūras darbību konflikta laikā īpašu jautājumu nav. Militāras iesaistīšanās iespēja saprotamu iemeslu dēļ pat nav tikusi izskatīta, bet ES diplomātiskās darbības bijušas pietiekami jēgpilnas. Jāatzīst, ES paveicies, ka patlaban ir Francijas prezidentūra. Tās salīdzinoši draudzīgās attiecības ar Krieviju ir viens no iemesliem, kas ļāva ES aktīvi rīkoties, jau sākot ar konflikta pirmajām dienām, tā ļaujot panākt uguns pārtraukšanu, bet pēc tam arī vienošanos par pamieru. Avārijas apstākļos ES diplomātiskās darbības vērtējamas kā veiksmīgas, taču grūtākie pārbaudījumi vēl tikai gaidāmi. Pats galvenais ES izaicinājums ir savu interešu definēšana attiecībā pret savām austrumu kaimiņvalstīm. Ko ES grib no Gruzijas, Moldovas un Ukrainas? Kā ES gatava palīdzēt šīm valstīm? Cik lielā mērā ES gatava konfliktam ar Krieviju par ietekmi šajās valstīs? Kāda ir ES vīzija par postkonflikta kārtību Gruzijā?
Divi ārpolitiskie izaicinājumi Jautājums ir par to, vai ES iesaistīšanās EKP austrumu valstīs palielināsies vai samazināsies. Sagaidāms, ka ES būs gatava sniegt atbalstu Gruzijas rekonstrukcijai, tomēr nav zināms, cik nozīmīgs tas varētu būt. ES arī paudusi gatavību sūtīt novērotājus uz abiem separātiskajiem reģioniem, tomēr tas atkarīgs no Krievijas piekrišanas. Visai plaši izskanējis viedoklis, ka lielākā kļūda, ko Rietumvalstis varētu pieļaut, ir NATO paplašināšanas atlikšana uz nenoteiktu laiku. Citiem vārdiem sakot, ES vajadzētu pavērt durvis savām kaimiņvalstīm nedaudz plašāk. Kāda būs ES politika attiecībā pret Krieviju, jo patlaban ES šajā jautājumā nav vienota. Ja domājam par ES rīcībā esošajām sankcijām, kas varētu tikt izmantotas pret Krieviju, tās izskatās diezgan iespaidīgi – sākot ar jaunā partnerības un sadarbības līguma sarunu pārtraukšanu līdz pat Krievijas pilsoņu ceļošanas ierobežojumiem un, iespējams, pat ekonomiskām sankcijām. Vai tās ir vajadzīgas? Atbilde uz šo jautājumu atkarīga no skatījuma uz Krievijas rīcību. Ja būtu skaidri zināms, ka tā izvedīs savu karaspēku no Gruzijas un vairs neveiks līdzīgas provokācijas ne pret Gruziju, ne kādu citu valsti, sankcijas pat nebūtu nepieciešamas. Taču cik daudzi Eiropā vēl tic, ka šī bija pēdējā Krievijas agresija? Ja pieņemam, ka konflikts Gruzijā ir tikai kārtējais posms garā notikumu ķēdē, kļūst skaidrs, ka attiecības starp Krieviju un tās rietumu partneriem arī turpmāk pasliktināsies. Protams, Rietumeiropā vēl joprojām ir pietiekami daudz valstu, kas aiz kokiem neredz mežu, taču liela daļa politikas analītiķu uzskata, ka notikumi Gruzijā iezīmē lūzumu attiecībās ar Krieviju, tāpēc kādā brīdī sankcijas būs neizbēgamas. Attiecības starp Rietumiem un Krieviju, visticamāk, pasliktināsies, un jautājums par to, vai tas tiks dēvēts par jauno auksto karu vai kā citādi, pat nav īpaši svarīgs. Galu galā jautājums taču ir par saturu, nevis formu.Toms Rostoks, LU Sociālo zinātņu fakultātes lektors Saīsināti no www. politika.lv
