Jau ilgāku laiku gan Jelgavas Latviešu biedrībā, gan politiski represēto apvienībā «Staburadze» un citās aprindās cilvēki runā, ka vajadzētu kaut kā iemūžināt savas liecības par Jelgavu un tās apkārtni, par šeit pārdzīvoto.
Jau ilgāku laiku gan Jelgavas Latviešu biedrībā, gan politiski represēto apvienībā “Staburadze” un citās aprindās cilvēki runā, ka vajadzētu kaut kā iemūžināt savas liecības par Jelgavu un tās apkārtni, par šeit pārdzīvoto, no mūsdienu viedokļa raugoties, visai maz pētītajos laikos.
Ir idejas par grāmatu, par piemiņas sienu Svētbirzē, par pasaulē vēl nebijušu pieminekli, piemēram, Ērmiķu priedēs nežēlīgi nobendētajiem čigāniem. Tomēr padarītā diemžēl ir maz. Tādēļ ar lielu interesi iepazinos ar nesen iznākušo grāmatu “Ko neparedzēja hercogs Jēkabs”, kas vēsta par padomju un fašistiskās okupācijas nodarīto postu mūsu novada dienvidaustrumos – Augšzemgalē – agrākajā Jēkabpils apriņķī.
Nav obligāti jābūt vēsturniekam, rakstniekam vai žurnālistam, lai taptu grāmata, kas, manuprāt, pārdzīvos paaudzes. Grāmatas “Ko neparedzēja hercogs Jēkabs” autors ir 1929. gadā Sunākstes pagastā dzimušais Uldis Lasmanis. Par sevi viņš teic, ka ir pensionēts komersants. Pensijā aizgājis 1989. gadā un tad arī sācis nodarboties ar vēstures apceri un grāmatu izdošanu. Nule iznākušais darbs ir rezultāts četrus gadus ilgai pētniecībai par padomju un fašistu okupācijas radītajiem cilvēkzudumiem savā dzimtajā apriņķī. Autors caurskatījis vairāk nekā divarpus tūkstošus krimināllietu Latvijas Valsts arhīvā, iepazinies ar padomju laikā īpaši slepenajiem Valsts drošības komitejas dokumentiem, strādājis dažādās bibliotēkās, sadarbojies ar pagastu novadpētniekiem, kā arī pierakstījis savas bērnības atmiņas. Grāmatas līdzautore, kas gan pretojas šim apgalvojumam, ir rakstniece jēkabpiliete Lūcija Ķuzāne.
Finansiāli izdošanu atbalstījušas gan Jēkabpils, gan Aizkraukles pašvaldības.
Pētnieks bija pārsteigts
Hercoga Jēkaba vārdu U.Lasmanis lielā mērā pieminējis tēlaini. “Šim XXVII gadsimta politiķim, kas bija iecerējis Kurzemei dižu nākotni, nevarēja ienākt prātā, ka viņam zināmie kari, kuros krustojās zviedru, poļu un krievu intereses, nav tie postošākie. Laikam gan neviens pareģonis Jēkabam nevēstīja, ka viņa lolotajos novados atnāks tādi posta laiki, kas tālu pārspēs seno kara kalpu slepkavības un mēra sērgas pļāvumu… Un brīnos, cik ātri notikušais pāraug ar aizmirstības zāli,” raksta autors, kas pats pēckara gados bijis pretošanās kustības dalībnieks, par ko dabūjis izciest sodu Jakutijā.
Okupācijas gadu cilvēku zaudējumus viņš sagrupējis šādi: pirmais padomju okupācijas gads; karadarbības upuri civilistu vidū; noslepkavoti starpvaru laikā; holokausta upuri; zudumi vācu SS leģionā; emigrācijā, Minsteres Latviešu centrā reģistrējušies novadnieki; 1944. gadā izbēgušie un dzīvot citos Latvijas novados palikušie; zudumi pēc 1944. – 1949. gada arestiem; neatgriezās savā pagastā pēc 1949. gada 25. marta masu deportācijām; zudumi arestos pēc 1949. gada; partizāņu cīņu upuri abās pusēs.
Pēc šīs shēmas autors pētījis deviņpadsmit apriņķa pagastu, kā arī Jēkabpils, Jaunjelgavas un Viesītes pilsētas. Piemēram, pētot Jēkabpili, autors vislielākos cilvēku zudumus konstatējis holokaustā – 537 –, tad trimdā emigrējušie – 413 –, trešajā vietā – kritušie padomju armijā. Pilsēta šajā laikā zaudēja 29 procentus savu iedzīvotāju.
Rakstot par kritušajiem leģionāriem, U.Lasmanis atzīst, ka viņus ir grūti noteikt, jo vērmahts savos dokumentos diemžēl neuzrādīja kritušo un gūstā nonākušo karavīru agrākās dzīvesvietas. Tādēļ drošas ziņas ir tikai par 60 kritušajiem leģionāriem no Jēkabpils. Taču apskaidrība par padomju armijā iesaukto novadnieku bojāeju pētniekam izrādījusies negaidīti traģiska. U.Lasmanis šajā sakarā raksta: “Jēkabpils Zonālajā arhīvā apkopoju skaitļus un – gandrīz neticami: vairāk nekā pustūkstotis kritušu jaunekļu. No viena apriņķa! Turklāt neapšaubāmi, jo nāvi vai pazušanu bez vēsts apliecina skaudrie padomju karaspēku daļu ziņojumi mātēm, sievām, māsām, tēviem: “Jūsu… kritis varoņa nāvē” vai “Jūsu … pazudis bez vēsts.” Pirmais varonības gara apdvestais paziņojums piederīgajiem sniedza zināmas priekšrocības un pabalstus, paretam 1949. gada izsūtīšanās pat glāba no Sibīrijas. Toties otrais nedeva neko – drīzāk aizdomas un pārbēdzēja, dezertiera ēnu.
Saiņi palika Latvijā
Šos Jēkabpils Zonālā arhīva unikālos dokumentus – nāves paziņojumus uz mazām pelēka papīra strēmelēm – no pazušanas vai aizvešanas uz Krieviju paglāba Jēkabpils Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors Jānis Amats. Kad 1990. gadā likvidējās un posās ceļā uz Padomju Savienību apriņķa kara komisariāts, J.Amats no virsniekiem, kas pakoja dokumentus, izlūdzies trīs apjomīgas mapes. Uz tām bija rakstīts “Paziņojumi par kritušajiem, bez vēsts pazudušajiem un gūstā mirušajiem padomju armijas kareivjiem, seržantiem un partizāniem Lielajā Tēvijas karā 1941 – 1945”.
Līdzīgi kā Jēkabpili, arī Jelgavu 1944. gadā padomju karaspēks ieņēma samērā ātri. No intervijām ar veciem jelgavniekiem man zināms, ka 1944. gada rudenī daudz mūsu jaunekļu tika iesaukti padomju armijā un nosūtīti uz fronti. Kā iesaukšanas vieta tiek minēta Bērvircava (Jelgava tolaik vēl bija drupās). Taču, kas bija iesauktie jaunieši, kāds ir viņu tālākais liktenis – tas vismaz pagaidām ir noslēpums, kuram dzīvo liecinieku strauji kļūst arvien mazāk.
Mīlas mokas vai politika
Kā atzīst U.Lasmanis, noslēpumu un noklusēšana miglā līdz šim bijis bezvaras laiks vācu okupācijas pirmajos mēnešos. Padomju varas mežonīgās, negaidītās un slepeni organizētās represijas vācu laikā izraisīja šausmīgu atmaksas lavīnu. Zināms, ka Jēkabpils apriņķī 1941. gada jūlijā un augustā bez tiesas un izmeklēšanas tika nošauts 10 – 30 privātpersonu, tajā skaitā arī sievietes. Visi pārsvarā uz aizdomu pamata par izsūtāmo sarakstu sastādīšanu un apcietināto nodošanu. Tā kā čekas operācijas bija slepenas, aizdomās varēja turēt jebkuru, kas bija darbīgāks padomju laikā. Ēna gūlās arī uz tiem, kuri skaitījās “sarkani” neatkarīgās Latvijas laikos, – sociāldemokrātiem, arodbiedrību aktīvistiem, citādi domājošajiem.
Droši vien, ka šis ārprātīgais atriebes vilnis vēlās arī pāri Jelgavas apkārtnei. Man ir stāstīts par gadījumu Jelgavas apriņķa Bēnes pagastā, kad, ienākot vāciešiem, tūlīt tika meklēts agrākais Bēnes komjaunietis Ēriks Sauja. Taču ne jau viņa zināmā aktivitāte padomju laikā bija iecerētās atriebības iemesls – vienkārši kādam ne visai lāga puisim bija “nokantēta” brūte. Un, kad bija iespēja, atraidītais precinieks tūlīt bija gatavs savam konkurentam atriebties.
Interesanti ir U.Lasmaņa vispārinājumi par latviešu emigrantiem. Viņš secina, ka apmēram 50 procentu bēgļu bija no Rīgas. Turklāt daudziem no viņiem agrākās dzīvesvietas bija prestižākajās – Brīvības, Elizabetes, Valdemāra – ielās, Mežaparka rajonā… Latvijā 1944. – 1956. gadā par politiku tiesātajiem galvenokārt minēta pamatskolas vai četru klašu izglītība.
