Alunāna dienu izrāžu festivāls Jelgavā jelgavniekiem un viesiem sniedza ne tikai astoņas labi apmeklētas dažādu Latvijas amatierteātru izrādes, bet arī kādu patīkamu pārsteigumu.
Alunāna dienu izrāžu festivāls Jelgavā jelgavniekiem un viesiem sniedza ne tikai astoņas labi apmeklētas dažādu Latvijas amatierteātru izrādes, bet arī kādu patīkamu pārsteigumu.
Šķiet, vēl nevienā citā mūsu zemes festivālā skatītājiem nav bijusi iespēja redzēt un dzirdēt arī pārstāvēto lugu autorus.
Seši dramaturgi: Pauls Putniņš, Valentīna Ozola, Egīls Šņore, Egīls Ermansons, Jānis Jurkāns un Monika Zīle. Vienīgi Lelde Stumbre bija apslimusi un atbraukt nevarēja.
Kopā ar pazīstamo teātra analītiķi filoloģijas doktoru profesoru Viktoru Hausmani, Valsts tautas mākslas centra teātra speciālisti Dināru Kleperi, teātra kritiķēm jelgavniecēm Janīnu Branci un Ingrīdu Vilkārsi, rakstnieci Māru Svīri, Latvijas Radio korespondenti Rutu Rikši lugu autori visā festivāla laikā darbojās kā teātra eksperti.
Katras izrādes režisoram un tēlotājam nācās uzklausīt šo kompetento cilvēku spriedumus, bet pats interesantākais, ka katrreiz analīzei tika pakļauts arī pats dramaturģiskais materiāls – luga.
Autori – savstarpēji labi pazīstami cilvēki. Dramaturģijā pieredzējušākie – P.Putniņš un J.Jurkāns. Bet, kad sāka analizēt, šī pieredzes barjera lielākoties nokrita pilnīgi. Varbūt vienīgi kādam rakstura kautrība neļāva izteikties tik nesaudzīgi kā kolēģiem. Dažbrīd kaislības iedegās jo spilgti, taču tik erudīts diskusiju vadītājs kā Viktors Hausmanis prata tās nogludināt.
Daļu izrādīto lugu eksperti bija jau dzirdējuši pašu autoru jaunāko lugu lasījumos Dailes teātrī un dažam ekspertam šķitis, ka lasījums vairāk piesaistījis nekā redzētā izrāde. Bet E.Šņore iebilda, ka P.Putniņš savu «Labo tīrības sajūtu» Dailē nomurmulējis un tikai Jelgavas Jaunā teātra izrādē par to guvis skaidrību. V.Ozola, izdzirdēdama, kādas sižetiskas aplamības par viņas «Sabīni» tiek sacītas, izsaucās: «Lugu vajag izlasīt!» Tad V.Hausmanis teica: «Stop!» Kā tad būs ar skatītājiem? Autore mazliet piegludināja – to attiecinājusi tikai uz šābrīža ekspertiem. Bet tikmēr par šo lugu turpināja spriest.
J.Jurkāns: «Te ir dramaturģija, te tās nav. Stāsta par zupu, bet paša ēdiena nav».
P.Putniņš: «Man ļoti patika tavi dialogi. Domāju, es gan tā nemācētu.»
J.Brance: «Dramaturģei ir apskaužama cilvēcisko attiecību risinājuma izjūta. Jaunais laiks. Kur jaunatne apgrozās, tu nevari šā tā. Atrasts veids, kā uzrunāt cilvēku».
P.Putniņš: «Visaugstākā cieņa pret līdz šim nezināmu kolektīvu».
Jāpiebilst, ka jau novembrī Jelgavas Jaunā teātra «Labo tīrības sajūtu» un Vircavas amatierteātra «Sabīni» rādīs Rīgā latviešu oriģināldramaturģijas skates finālā.
Tad savus belzienus saņēma E.Šņore un viņa «Kartupeļu pankūku smarža» alunāniešu izpildījumā. Gan J.Jurkāns, gan P.Putniņš, gan Dināra Klepere, gan Ingrīda Vilkārse autoram veltīja daudz pārmetumu – sasien mezglā intrigu, bet to neizmanto, luga sašķīst it kā divās daļās, par daudz intonācijas, vīzijas brīžiem traucē. V.Hausmanis bija vēl kategoriskāks – dramaturģiski vāja luga, ja pusi nosvītrotu, būtu glābjama. Bet gandrīz visi bija vienisprātis, ka glābj tieši aktieriskais izpildījums. Sevišķi slavēja Viju Šulci, arī viņas partneres – Birutu Čūderi un Maiju Matisu.
J.Brance: «Brīžam bija garlaicīgi, bet fināla skats izrāva asaru.»
Zālē – jauniešu gandrīz vai ovācijas, ekspertu vidū – šoks. Cēsu teātra Egīla Ermansona «Žagaru nastiņā» – poetizēta lezbiešu un geju tēma. Jauniešiem patīk šī uzdrīkstēšanās, bet eksperti spriež – bija vai nebija farss, varbūt plakāts, antikliedziens? Par ko? Vai esam par iecietību, par to, lai izmirst cilvēce? Runājos ar citiem režisoriem. Bija pārliecināti – tā ir vistīrākā šā pretdabiskuma propaganda ar skatuviskiem līdzekļiem. Pirmie dīgsti jau bija redzami festivāla noslēgumā – jaunieši visskaļākos aplausus veltīja tieši E.Ermansonam un režisoram J.Feldmanim…
V.Ozola šo tematu noslēdza: «Manas maukas te ir sakautas!»
Un nu nonākam līdz rupjībām izrādēs. Tās festivālā skanēja vismaz piecos iestudējumos. Arī biznesmeņa sarunās J.Jurkāna «Viņš taču ir muļķis». Te atkal bija pretnostatījumi. Pēc autora lasījuma Oļģerts Kroders bijis eiforijā, bet šeit publika pēc visai stieptās lielvārdiešu izrādes – ne. Rupjības? P.Putniņš teica – te tās ļoti mīļi iznāk! Vai tā ir mode? Lūcija Ņefedova atzina, ka firmā, kur dēls strādājot, visi tādā stilā runājot. V.Hausmanis atbildēja, ka Literatūras institūtā 30 gadu laikā tādas sarunas neesot manītas. Kuru sadzīves valodu tad nu uz skatuves rādīt?
Labi, ka M.Zīle pēc Aizputes teātra izrādes «Dārgā Tonija» tūlīt aizbrauca. Tad nu gan viņa no kolēģiem būtu saņēmusi kārtīgu pērienu par aktieru mocīšanu ar tekstiem, kas ne uz ko nevirza, par lugas izstieptību, par neinteresantumu. Režisore Karmena Austruma man teica, ka šī esot jau 13. luga, ko autore dāvinājusi aizputiešiem. Pietika ar vienu – lai paliek Monika Zīle pie žurnālistikas!
«Burvīgi, ka Paulis «Tīrības sajūtā» centies pierādīt – kaut tu esi pēdējais kretīns, tev jāiet politikā! Bet te – profesionālam māksliniekam politikā nav ko līst!» Tie bija Māras Svīres vārdi pēc «Mīlestības jūras sēkļa» noskatīšanās aizkraukliešu izpildījumā.
***
Sabrauca aktieri, režisori, dramaturgi, kritiķi no malu malām. Sanāca arī jelgavnieki skatīties. Bet kāda būs perspektīva? Vai arī turpmāk aktieriem būs jāspēlē uz putekļainās kultūras nama skatuves? Vai žūrijai būs jāsēžas krēslā, kuram var izkrist cauri? Vai tualetē nebūs salvetes un dvielīša, kur rokas noslaucīt, vai tās «aromāts» turpinās greznot nama smaržu buķeti? Vai beidzot mums nebūs kauns par savu kultūras namu?
