Uzzinot, ka pedagogi vēlas, lai viņiem palielina algas, tiek uzdots loģisks jautājums – ko skolā dara skolotāji? Teiksiet – māca.
Uzzinot, ka pedagogi vēlas, lai viņiem palielina algas, tiek uzdots loģisks jautājums – ko skolā dara skolotāji? Teiksiet – māca. Tā jau varētu būt, bet vairāki vecāki loģiski pasaka – pirms diviem gadiem mans bērns zināja apgūstamo vielu, bet tagad pat aizmirsis to, ko mācīja pirms četriem gadiem. Kāpēc pedagogiem maksāt vairāk, ja vecākiem jānolīgst privātskolotājs un tā tālāk? Jautājums loģisks.
Mana atbilde – reāla. Skolotājs stundās karo, cīnās, izgudro dažādas metodes, kā panākt, lai klases “dižākie prāti” ļauj mācīties tiem, kas to vēlas. Mūsdienās skolā parasti ir tā, ka stundas sākuma daļa, kā arī pārējās aizrit cīņā, lai nomierinātu tos, kas vēlas pamētāties, spļaudīties, apsaukāties, izkauties, pastaigāties pa klasi un tā tālāk. Ko vien vēlaties! Turklāt, ja izdodas viņus nomierināt jau pašā sākumā, nedomājiet, ka tā veiksies visu stundu. Lai ko jūs mācītu, pasniegtu, rādītu filmas (starp citu, garlaicīgas, jo nevienu nenošāva, nenodūra, nenosita, plikas meitenes arī nebija), prezentācijas, organizētu grupu darbu, klases “dižākiem prātiem” kādā brīdī atkal liksies, ka viņiem esat veltījuši par maz uzmanības, un viņi darīs visu, lai to pievērstu. Cīņa turpinās.
Kādas ir skolotāja iespējas ierobežot šādas kompānijas? Tie vairs nav divi trīs cilvēki, nereti tā ir pusklase, ļoti bieži ir tikai daži, ko šajā grupā – stundas traucētāji – iespējams neietilpināt. Mūsdienās ļoti bieži sastopamas klases, kur daži nedzērāji, nepīpētāji ir izstumtie. Šeit netiek runāts par internātskolām vai ko tamlīdzīgu, bet gan par normālām vidusskolām, olimpiādēs pazīstamām.
Pedagogu iespējas viņus ierobežot ir ļoti minimālas. Reāli tikai viena – skolotāja autoritāte. Un viss. Ja skolēns pamanījies skolā izkauties kādas desmit reizes (kas fiksētas protokolos), kaut ko nozagt un vēl paveikt ko tamlīdzīgu (lai būtu protokolos), iespējams, parasta skola varēs viņu novelt uz kādas internātskolas pleciem. Bet tās pārstāvji gan nekur neliksies. Cietiet nu!
Sekas ir tādas, ka jūsu bērni nezina to, ko bija mācījušies pirms pāris gadiem. Zinu vairākas skolas, kur klases, kurās ir tie, kuri netraucē (nevis vēlas, bet netraucē) mācīties, saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Šajā atmosfērā skolotāji dažreiz pat izvēlas darbības līdzekļus, par kuriem viņus droši var apsūdzēt, tikai skolēni vēl nevēlas to darīt. Piemēram, izmest visu klasi ārā, lai tas viens cilvēks, kurš grib un zina, var normāli uzrakstīt kontroldarbu.
Tās nav vairs mūsu valsts skolas, uz kurām sūta vājos skolēnus. Tās jau ir mācību iestādes, uz kurām mūsu valsts balstījusies. Ja jūs neuztrauc bērnu nākotne, pieveriet uz to acis. Kā Izglītības un zinātnes ministrija, kā valdība. Ja interesē, varbūt sāciet domāt un skatīties, kas notiek apkārt. Atbalstiet skolotājus, aprunājieties ar viņiem un mēģiniet vienoties, ko darīt. Varbūt ir kādas idejas, kā apiet ministrijas instrukcijas, kas traucē pedagogiem strādāt?
Saīsināti no www.delfi.lv
