Piekritīsiet, ka dzīve ir viens traks skrējiens. Ilgi paliks atmiņā kādas skolotājas teiktais: «Kad sāksiet strādāt, jūs ilgosieties pēc laikiem, kad varējāt mācīties!».
Piekritīsiet, ka dzīve ir viens traks skrējiens. Ilgi paliks atmiņā kādas skolotājas teiktais: “Kad sāksiet strādāt, jūs ilgosieties pēc laikiem, kad varējāt mācīties!” Jā, skološanās salīdzinoši šķita daudz mierīgāka būšana, kaut tā gribējās, lai ātrāk beigtos pārbaudes, mājas darbi, obligātās literatūras un referāti. Tas notika un sākās “īstās spēlītes” darba frontē, aizvien pieaudzējot stresa “piepes”.
Taču tas viss ir sīkums, salīdzinot ar laiku, kad ģimenē ienāk bērni – mazie, bezgala mīļie, pūkainie bumbulīši, bez kuriem iekšējā piepildījuma labad nekādi nevar, bet kuri arī kausē pacietības krāsnī, paņem teju visus fizisko spēku resursus un kardināli izmaina miega paradumus. To, kā parasti, mazāk izjūt tēti, bet māmiņas – visā krāšņajā buķetē. Naktī raud – jāaijā, sauc – jāiet, ieklepojas – jāskatās… Un šie brīnišķīgie sestdienas rīti, kad pulkstenis rāda stundu, kad būtu jāceļas darba cēlienam, bet viens ķipars redeļu gultiņā no visa spēka sauc: “Mammu! Mammīte!” Mīļi taču, vai ne? Celies, ģērbies un gādā putru.
Paretam gan notiek arī tā, ka kāds ļoti saprotošs labdaris (parasti vecmāmiņas personā) brīvprātīgi vai stipri palūgts uzņemas cēlo nastu un palaiž vecākus kaut kur uz nakti, dodot brīvu arī nākamo rītu. Nu beidzot varētu izbaudīt to! Izgulēties pēc sirds patikas, nesteidzīgi, pat laiski celties, iespējams, brokastot gultā, baudīt klusumu un mieru, pretēji bērnu draiskulībām, skaļajam mantu dalīšanas procesam, bakstīšanai un raustīšanai, centieniem apstrīdēt vecāku prasības un citai kņadai. Varētu… Bet nevar! Kaut kas izmainīts pašos pamatos pret pašas gribu – pie sevis dusmojos, kad vienā šādā ārkārtīgi retajā rītā esmu pamodusies “bērnu ierastajā laikā”, bet naktī noklausījusies visu bļaustīšanos uz ielām un aiz sienas mītošā mazuļa satrūkšanos un raudāšanu. Tad atmiņā nāk nesenais bērnu zīdaiņa vecums, kad miega bads bija vēl izteiktāks. Būtu laiks pagulēt, bet nevar, jo iekšējā uzmanība sasniegusi augstāko pakāpi – kaut vai miega zāles dzer!
Tomēr šis laiks ir garām, paies arī pirmsskolnieka vecums, mazie mīļumi kļūs aizvien lielāki un patstāvīgāki, atraisoties no ciešās vecāku atkarības. Iespējams, tad tā visa pietrūks. Iespējams, būs atgūts arī miega līdzsvars, tomēr kaut kā neticu, ka būs vieglāk vai labāk. Tā ir mānīga ilūzija. Šķiet, pareizākais – vienkārši ļauties un izdzīvot laiku, kurā esi, lai arī to raksturo straujais, skaļais un krāsainais karuselis, kurā iesēdies līdz ar sava mazuļa ierašanos pasaulē.
