27. oktobrī Jelgavas kultūras namā Ādolfa Alunāna teātris izrādīja Aleksandra Čaka 100. dzimšanas dienai veltītu mīlas lirikas iestudējumu «Tavas lūpas, mana asins».
27. oktobrī Jelgavas kultūras namā Ādolfa Alunāna teātris izrādīja Aleksandra Čaka 100. dzimšanas dienai veltītu mīlas lirikas iestudējumu «Tavas lūpas, mana asins».
Laikabiedru atmiņas vēsta, ka Jelgavā Čaks bijis diezgan biežs viesis jau divdesmitajos gados, kad laiku pa laikam apciemojis te mītošo draugu gleznotāju Jāni Baltgaili, apmeklējis mākslinieku kopas «Zaļā vārna» katru gadu rīkotās izstādes un piedalījies biedrības organizētajos dzejas lasījumos. Ne vienu vien reizi savu ierašanos pilsētā Čaks centies vērst visai dīvainu. Tā, piemēram, reiz viņš uzstājis, ka jārīko teatralizēts gājiens no stacijas uz sarīkojuma norises vietu. Dzejnieku pulka priekšgalā, aizrautīgi rībinādams nez no kurienes sadabūtas nelielas bundziņas, gājis pats Čaks, kamēr pārējie vai uz katra ielas stūra teikuši jūsmīgas runas par dzejas vajadzīgumu. Kā 1970. gadā publicētajās atmiņās stāsta šīs demonstrācijas dalībnieks Valdis Lukss, jelgavnieki izrādē noraudzījušies ar manāmu līdzjūtību, bet dzejas lasījumiem paredzētajā laikā zāle bijusi gandrīz tukša.
Lai nu kā, bet par tukšu Jelgavas kultūras nama zāli Čaka 100. jubilejas pēcpusdienā nosaukt nevarēja. Uzrunā skatītājiem izrādes režisore Lūcija Ņefedova atklāja, ka doma veidot autoram veltītu dzejas iestudējumu dzimusi, pēkšņi atskārstot latviešu literatūrā tik nozīmīgā dzejnieka apaļās jubilejas drīzo tuvošanos. Ciešo apņēmību rīkoties sākotnēji pavadījusi pilnīga neziņa par ieceres risinājumu (gan izrādes vizuālā ietērpa, gan tam atbilstoša tekstuālā satura ziņā), jo režisore nav gribējusi izmantot pieeju, kas, viņasprāt, pārāk atgādinātu jau izsmeltās. Kā atbilde L.Ņefedovas rokās nonākusi mīlas lirikas izlase, ko sakārtojis ilggadējs Čaka pētnieks Valdis Rūmnieks. Tās dzeju, brīžiem dodot vietu mūzikā komponēto Čaka pazīstamāko dzejoļu («Atzīšanās» un «Tev») iestarpinājumiem, uz vienkāršoti iekārtotas skatuves runā balles tērpos ģērbušies aktieri.
Ievadvārdos publikai režisore uzsvēra ieteikumu galveno uzmanību pievērst pašas dzejas sarežģītības izprašanai un par aktieru galveno nopelnu atzina to, ka viņi spējuši tekstu iemācīties no galvas. Varētu piekrist šā apgalvojuma abām daļām.
Kas attiecas uz izrādē deklamēto mīlas liriku, tā tiešām ir tikpat daudzšķautņaina (pat šķietami iekšēji nesaderīga) kā Čaka dzeja kopumā: no brīžiem pat teju impresionistiski tonētiem mirkļa tveršanas aicinājumiem līdz reālistiski atkailinātiem Čaka pasaules ainas pamatiem, kuru klātbūtnes apziņa smeldzīga tieši tās neizdzēšamībā kā sarkans pavediens stiepjas cauri visam, ko dzejnieks jebkad uzrakstījis (Ojārs Vācietis vēlāk to sauks par nolemtību). Izrādē izskanējušajos dzejoļos tā atrodama visās plašuma gradācijās: no strādnieču izteiksmīgi skarbajiem tuvplāniem līdz atziņai, kas piemeklē lasītāju, šādas asu un īsu poētisko skiču burtnīcas pēdējo lapu aizverot, dzejnieku – to sākot rakstīt: vēlmei tvert dzīvi visā tās daudzveidībā, cilvēku visās tā attiecībās un iespējās, ko tās šādam pasaules kroga haosa vidū stāvošam indivīdam spēj vai, par spīti visam, nekad nespēs sniegt. Čaka dzīve pauž pārliecību par pēdējo (piespiedu atzīšanos bezspēcībā – nespējā sakārtot ap sevi esošo, fragmentāri notiekošo tā, ka justos tajā no papēžiem līdz matu galiem iederīgs), bet līdzās mājo tikpat stipra un izmisīga vēlme ticēt, ka reiz tā varētu arī nebūt. Diez vai vientulības sajūtu spēja remdēt sabiedriskums, kas dzejniekam tik lielā mērā bija piemitis vienmēr.
Nav noslēpums, ka savulaik Aleksandrs Čaks rosīgi darbojies arī teātra kritikā. Ko šodien rakstītu viņš? Pirmkārt, savā vienlaikus skopajā un tēlainajā recenziju valodā droši vien censtos izcelt dažus izjustāk skanējušos mirkļus, kas ar mazāk pārliecinošām intonācijām mijās pat viena aktiera runātajā tekstā (dažubrīd, starp citu, īpaši uzkrītoši bija manāms, kurš pantu iekalšanai spējis atlicināt vairāk laika, kurš – mazāk, kurš – ne tam vien). Otrkārt, par iestudējuma nepabeigtības īpašo cēloni – vēlmi paspēt to izrādīt tieši Čaka dzimšanas dienā – noteikti sekotu dzejnieka ierasti kautrs, bet sirsnīgs paldies.
