1701. gadā, zviedru karam plosoties, karavadonis bijis pats zviedru ķēniņš Kārlis XII. Viņš braucis ar diviem melniem zirgiem, kas bijuši sajūgti karietē, un vedis sev līdz arī dažādas dārglietas.
1701. gadā, zviedru karam plosoties, karavadonis bijis pats zviedru ķēniņš Kārlis XII. Viņš braucis ar diviem melniem zirgiem, kas bijuši sajūgti karietē, un vedis sev līdz arī dažādas dārglietas. Ierodoties Sesavas pusē – Skursteņmuižā –, sākušās kaujas un karalim bija jādodas cīnīties. Taču vedamais bijis par smagu, lai veiksmīgi ar visu vezumu varētu stāties pretī pretiniekiem, tāpēc karalis nolēmis turpat netālu no muižas vienu zirgu, karieti un dārglietas aprakt. Viņa karavīri uzdevumu arī godam izpildījuši. Otrs zirgs karalim palicis, un ar to arī viņš devies cīnīties. Guvis uzvaru šajā kaujā, viņš steigšus devies tālāk iekarot Poliju, bet zirgs, kariete un dārglietas tā arī palikušas apraktas. Zinātāji stāsta, ka ne reizi vien svešas mantas tīkotāji mēģinājuši uzkalniņu uzrakt un apslēpto mantu atrast, bet tas viņiem nav izdevies.
**********
Vēl kāda teika stāsta, ka tomēr šo cīniņu laikā karalis ticis ievainots, un tad lūgta vietējo dziednieku palīdzība. Pie karaļa ieradusies kāda veca zāļu tantiņa un mēģinājusi viņam palīdzēt. Vietējā sieviņa pie karaļa atradusi astoņus kilogramus smagu zelta zobenu. Tā kā sieva bijusi veca un jau slima, viņa nav varējusi zobenu uzreiz aiznest, tāpēc nolēmusi to aprakt turpat muižas teritorijā – starp trīs ozoliem. Pati nolēmusi, kad cīniņi būs galā, viņa pēc dārgās mantas atnāks pakaļ. Taču liktenis tā nebija lēmis un dziedniece drīz pēc tam smagi saslima un nomira, bet zobens palika aprakts starp trīs ozoliem. Vēl šobaltdien neviens šo dārgumu nav atradis.
