Rakstu kā atbildi Karpam Lavrenovam, Cukurfabrikas mazākuma akcionāru valdes locekļa kandidātam, atsaucoties uz 17. februāra laikraksta «Zemgales Ziņas» publikāciju «Ko darīja deputāti Eiroparlamentā?».Mani kā dzimušu jelgavnieci un Latvijas pilsoni satraukusi cukurfabriku likvidēšana, par šo jautājumu esmu labi informēta. Viens no neatkarības garantiem – spēja apgādāt sevi ar pirmās nepieciešamības preci, jo likvidēšana ir dramatisks sitiens arī Latvijas ekonomikai. 2002. gadā tika pabeigta Liepājas Cukurfabrikas privatizācija, sadalot pamatkapitālu – 33 procentus cukurbiešu audzētājiem, 10 procentu darbiniekiem, 45 procentus ārzemju investoram, 12 procentu Latvijas konditorejas produkcijas ražotājiem. Savukārt Jelgavas Cukurfabrikas privatizācija tikai pabeigta 2004. gada janvārī, nododot cukurbiešu audzētājiem 40 procentu pamatkapitāla, darbiniekiem 10 procentu, ārzemju investoram 45 procentus, bet Latvijā reģistrētai uzņēmējsabiedrībai piecus procentus pamatkapitāla.Jau 2003. gadā, kad Latvija vēl nebija kļuvusi par ES dalībvalsti un Eiropas Parlamentā to nepārstāvēja mūsu deputāti, Eiropas Komisija paziņoja, ka vēlas mainīt subsīdiju piešķiršanas mehānismu cukura nozarei, piedāvājot priekšlikumus, kas padarītu šo sektoru vairāk orientētu uz tirgu. Vienā priekšlikumā tika aicināts pakāpeniski likvidēt ražošanas kvotas un samērot ES iekšējās ar importētā cukura cenām. Otrs priekšlikums paredzēja saglabāt pašreizējo režīmu līdz 2006. gadam, vienlaikus samazinot kvotas, tarifus un cenas, bet trešā – radikālā – alternatīva aicināja pilnībā atvērt ES cukura tirgu ārvalstu konkurencei. Lēmums par reformas nepieciešamību ES institūcijās pieņemts, pamatojoties uz Pasaules Tirdzniecības organizācijas pretenzijām, ka ES ražotajam un no tās eksportētajam cukuram tiek piešķirtas nelegālas subsīdijas. Latvija ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsts kopš 1999. gada. 2004. gada sākumā zemkopības ministrs Mārtiņš Roze pēc tikšanās ar Nīderlandes lauksaimniecības, dabas un pārtikas drošības ministru Kīsu Vērmanu pauda, ka Latvijas un Nīderlandes viedoklis ES cukura tirgus liberalizācijas jautājumā ir līdzīgs, jo abas valstis sliecas atbalstīt pakāpenisku cukura tirgus reformu.Vēl 2005. gada vidū cukurfabrikas diezgan atturīgi komentēja savus nākotnes plānus, savukārt ZM pārstāvji pauda viedokli, ka valsts nevar piespiest uzņēmumu strādāt ar zaudējumiem. Bet 2005. gada novembrī ES lauksaimniecības ministri Padomes sēdē vienojās par ES cukura sektora reformu, samazinot cukura cenu 36 procentu līmenī. Drīz pēc minētās sēdes abu cukurfabriku pārstāvji tikās ar zemkopības ministru, lai izvērtētu ES lauksaimniecības ministru padomē atbalstītās cukura tirgus reformas sekas uz cukurfabriku turpmāko darbību, līdz ar to gan valdībai, gan ražotnēm bija laiks un iespējas pieņemt vislabāko lēmumu.Pēc tam, kad Eiropas Komisijas darba grupa 2006. gada 2. martā nolēma samazināt Latvijas cukura ražošanas kvotu 2006./2007. tirdzniecības gadā par 8,6 procentiem, cukurfabrikas nonāca izvēles priekšā: turpināt darbību, attiecinot ražošanas izmaksas uz mazāku cukura daudzumu, vai iet vieglāko ceļu, akceptējot piedāvātos cukura tirgus reformas restrukturizācijas variantus. Tam jau 2006. gada 10. martā sekoja akcionāru lēmums pārtraukt cukura ražošanu Jelgavas Cukurfabrikā, bet decembrī arī Liepājas Cukurfabrikā.Eiropas Parlamentam lauksaimniecības jautājumos nav lēmumu pieņemšanas tiesību, tas ir tikai Eiropas Padomes, tātad – valdību jautājums. Cukura nozares jautājums tika lemts, piedaloties visiem ES lauksaimniecības ministriem – arī Latvijas pārstāvim zemkopības ministram Mārtiņam Rozem, kuram bija iespēja darīt visu, lai kolēģus pārliecinātu un panāktu Latvijai labvēlīgu lēmumu. Lai gan lauksaimniecībā Eiropas Parlaments nevar piespiest Padomi pieņemt citādus lēmumus, 2008. gada debatēs par cukura sektora tirgus organizāciju izskanēja stingra tā priekšlikuma kritika – gan par noteikto cukura cenas samazinājumu, gan attieksmi pret mazajām valstīm, liekot tām pārstrukturizēt nozari, kaut arī tā saražo vien sev nepieciešamo cukura apjomu. ES neizvirzīja kā obligātu noteikumu likvidēt cukurfabrikas, bet piedāvāja kompensēt to uzņēmumu slēgšanu, kas vismazāk rentabli. Šajā pulkā bija ne vien Latvijas, bet arī Īrijas, Slovēnijas un Portugāles uzņēmumi. Acīmredzot ne Jelgavas un Liepājas cukurfabrikas akcionāri, kuriem būtu nopietni jāstrādā, lai uzlabotu ražošanas efektivitāti, piesaistītu investorus, ne Latvijas valdība, kurai būtu jāiesaistās finansiāla atbalsta mehānismu meklēšanā, nevēlējās saskatīt iespējas saglabāt cukurfabrikas, sajūtot Eiropas kompensāciju pīrāga garšu.Jelgavas Cukurfabrika kompensācijās saņēma 24,3 miljonus eiro, savukārt Liepājas Cukurfabrika – 14,5 miljonus eiro. Visskumjākais ir tas, ka no minēto uzņēmumu slēgšanas cietuši ne vien aptuveni 570 cilvēku, kuriem darbs cukurfabrikā bija iztikas avots, bet arī 333 saldo sakņu audzētāji, nerunājot par to, ko īstermiņa labuma dēļ ilgtermiņā zaudējusi valsts – nesaglabātā ražošana un darbavietas, nesamaksātie nodokļi, nesaražotie produkti.Atgādināšu, ka pērnā gada nogalē, kad Eiropas Padome pārskatīja kopējo lauksaimniecības politiku, Latvijas valdība nekādu uzlabojumu saviem zemniekiem nebija spējusi vai vēlējusies panākt. Tādēļ šā gada janvārī nosūtīju Eiropas Komisijai un Padomei jautājumu par tiešo atbalsta maksājumu atšķirību starp Latvijas zemniekiem un lauksaimniekiem «vecajās» ES dalībvalstīs. Vaicāju, vai Komisijas un Padomes rīcība – ļaut bankrotēt to valstu zemniekiem, kuru valdības nav spējīgas panākt vienlīdzīgus apstākļus zemniekiem savas neprofesionalitātes vai bezdarbības dēļ, – ir ētiska un atbilst godīgas konkurences principiem. Par pašreizējo situāciju jāatbild tiem, kuri ar savu bezdarbību vai vēlmi saņemt kompensācijas ļāvuši cukura rūpniecībai Latvijā nomirt.Cieņā – profesore, Eiropas Parlamenta deputāte
